Mēs aizgājām uz zoo, bet tā tur vairs nebija!1

1. nodaļa. Tātad kādēļ šeit vispār kautkas rakstisks top? Nekad neesmu sajutis sevī Hemingveju vai Vernu, un pat ne Upīti vai Upīti. Patiesais iemesls ir pavisam vienkāršs- esmu saaukstējies, tādēļ neko sakarīgu iesākt nevaru. Es nekad neesmu saķēris iesnas jūnijā, bet globālās sasildīšanās ietekmē pašlaik ārā ir 10 grādu un līst. Cik atceros bērnību, tad parasti nākamajā dienā pēc liecību saņemšanas tiku nosūtīts pie vecvecākiem uz vasarnīcu, kur vienmēr spīdēja saule. Ja neskaita dienas, kad tā nebija. Bet to bija ļoti maz.
Es nezinu, vai tas kā palīdz atveseļoties, bet man parasti patīk izdomāt, kur tieši es saķēru šo vīrusu. Patiesībā ir tikai viens aizdomās turamais variants - pirms dažām dienām satikos ar draudzeni. Man likās diezgan laba ideja aizvest viņu uz Rīgas zoodārzu, jo, kā abi reiz secinājām, tur nav būts kopš Latvijas politikas skatuvē parādijās citplanētietis.
Ja jūs iedomājaties, ka zoodārzs būs tāds, kā pirms 10 gadiem, jūs maldāties. Tam būtu jāmudž no cilvēkiem un uz katra stūra būtu jābūt apaļīgam vīrelim ar sirmu, mazliet nekoptu bārdu, kas katram garāmgājējam cenšas pārdot visgardāko cukurvati visā pasaulē, kamēr netālu esošais vilks nolēmis cukurvates vietā izvēlēties kaimiņos esošo dzīvnieku, kas šķiet ārpus zoodārza neeksistē.
Lietus ļāva pozitīvi skatīties uz ieeju zoodārzā - mums nebija jāstāv rindā, lai nopirktu biļetes, kā arī mazo spiedzošo bērneļu skaits, kas netraucē tikai vecākajām zoodārza apmeklētājām, un arī tikai tāpēc, ka viņas lāgā nedzird, bija ievērojami sarucis. Taču ar to arī skaistā daļa beidzās. Ronis izskatījās noģībis. Vai aizmidzis. Katrā ziņā nebija ne vēsts no plaudēšanas, peldēšanas, vai jebkādas citas roniskas izklaides. Ziloņu vietā bija iespējams aplūkot milzīgu tukšu būri, lācis bija tikai viens un tas pats bija sapratis, ka laikapstākļi ir pārāk slikti, lai kautko iesāktu.
Pēc vairāku tukšu būru un simts reižu redzētu putnu apskates devāmies pie tīģeriem. Tā kā tie ir draudzenes mīļākie dzīvnieki, tad vismaz kādu laiku mēs vērojām dzīvnieku, kas tiešām eksistē. Es gan nebiju tādā sajūsmā par šo strīpaini, jo viņš šķiet bija atradis vistālāko iespējamo stūri, kur nolīst, lai tikai netiktu pamanīts.
Manā skatījumā tīģeri būtu jātur apaļos ielokos, kur vienmēr būtu kāda vieta, kur viņš ir tik tuvu apmeklētājiem, ka varētu izvēlēties, vai pusdienās ēst kāju vai roku. Lai nu kā, bet šis tīģeris radīja tādu adrenalīna devu, ka tukšais žirafes ieloks nespēja noņemt smaidu no sejas. Es gan tik priecīgs nebiju. Vai tad nesen Līdakas kungs neiegādājās kādu žirafi? Negribu pārāk izcelties ar savām zooloģijas zināšanām, bet žirafes taču dzīvo ilgāk kā 2 gadus vai ne?
Mani sajūsmināja tropu māja. Krokodils, ķirzakas un vardes krāsās, kuras pat photoshop nespēj radīt man likās vienreizējas. Tāpat zarkukaiņi, zirnekļi un pat prusaki. Iespējams, tādēļ, ka man nekad nav nācies ar viņiem cīnīties. Iespējams cilvēkiem Ķengaragā viņi varētu arī nepatikt.
Taču mērkaķi gan man nepatika. Vēlreiz pārliecinājos, ka snaiperis ir pēdējais amats, ko es spētu ieņemt, jo tikai, kad draudzene pamanījusi tumšajā būrī mītošo Bolīvijas naktskuškušpērtiķmērkaķi un norādījusi uz viņu 5 reizes, es piepeši pamanīju kaut ko aiz zara. Es nezinu, vai tas bija akmens vai Planet of the Apes iedzīvotājs, bet katrā ziņā uz melnā fona tas izskatījās tumši melns.
Man patika skorpioni. Viņus nevarēja redzēt, bet līdzko ieslēdza būrī gaismu viņi sāka spīdēt tirkīza krāsā. Kāpēc gan nevarētu izmantot līdzīgu sistēmu tiem draņķa mērkaķiem? Katrs varētu ieslēgt gaismu, kad vēlas un nebūtu jālauza galva, kur viņi ir, vai arī piekrītoši smaidīt un kratīt galvu, kad draudzene prasīja vai redzēju. Dabas draugi visticamāk tikko beidza lasīt, jo tas varētu traucēt mazajiem zvēriņiem dzīvot... Labi, ka stikla būris, kurā viņi ir iesprostoti netraucē. Un cik man zināms arī Bolīvijas mežos tomēr ik pa laikam kāda gaisma iespīd.
Bija palikuši tikai lemūri un tā smirdīgā māja, kurā dzīvo nīlzirgi un tapīri. Taču tā kā zoodārzs nav normāla taciņa, kuru izejot, jūs būsiet redzējuši visas pasaulē atklātās un vēl neatklātās zvēru sugas, bet gan labirints, pēc kura stāvot pie parka kartes jūs cenšaties saprast, kur atrodaties, ko esat un ko neesat redzējuši, tad došanās uz smirdošo māju nozīmēja iespēju vēlreiz aplūkot tukšos būrus, kā arī pundurķenguru, kurš izskatījās tikko pamodināts un lēkāšana kā NatGeo filmās bija pēdējā nodarbe šī austrāļa prātā.
Ievilkuši elpu cik vien iespējams devāmies apciemot smirdīgākos zoodārza iemītniekus... kuri tur nebija. Varbūt viņi bija devušies uz kādu smirdīgāku Rīgas galu? Varbūt Līdaka viņus bija iemainījis kādā Kapoverdes zoodārzā pret bariņu kokvardēm vai skudru saimi? Varbūt viņi paši bija nosmakuši savā būrī? Tas ugunsgrēks toreiz taču nogalināja tikai zebras? Un tas bija vismaz gadu atpakaļ. Tā kā nebija ne tapīru, ne nīlzirgu vienīgais, ko varēja apskatīt bija vaļa kauli. Un cilvēki bija sajūsmā. Bariņš, kas sastāvēja no aptuveni 10 ļautiņiem bija tik ļoti aizrauti ar šo arheoloģisko brīnumu, ka pat nepievērsa uzmanību nežēlīgajai smirdoņai.
Par ko gan varētu liecināt šie kauli? Par to, ka šis valis kādreiz bijis dzīvs. Es nesaprotu, kā var tik ļoti sajūsmināties par beigtu vali? Es esmu bijis dabas muzejā un tur ir pilns ar šādiem radījumiem. Tikai nez kāpēc tur cilvēki tiem tikpat kā nepievērš uzmanību. Patiesībā es nezinu nevienu, kas sestdienas rītā pieceļas ar domu, ka ir perfekta diena, lai aplūkotu beigtu hiēnu, lūsi vai pingvīnu.
Apskatījuši lemūrus mēs devāmies prom, pēdējo reizi uzmetot aci flamingo baram. Es nezinu, kādēļ to bija tik daudz. Pilnībā pietiktu ar vienu vīriešu un vienu sieviešu kārtas pārstāvi, kas varētu turpināt sugu turpat zoodārzā. Bet varbūt viņi visi iegūti pārdodot ziloņus, nīlzirgus un vienradžus? Bet vēl vairāk kā flamingi zoodārzā bija tikai kaķi. Esmu pilnīgi drošs, ka uz pasaules ir kāda valstiņa, kurā ir zoodārzs, kas labprāt pret duci ņaudētāju mums iedotu kautko ļoti retu un ļoti apdraudētu.
Nav tā ka zoodārzs būtu mainijies šo gadu laikā, tas ir vienkārši pazudis. Tādēļ, ja vēlaties aizvest meiteni uz randiņu tā ir ideāla vieta. Jūs varēsiet papļāpāt un nebūs saruna jāpārtrauc katra teikuma vidū, jo būs pamanīts nākamais zvērs. Un kafija pēc šādas pastaigas garšo labāk kā jebkad. Un jūs priecāsieties, jo pat atcerēsieties visus zvērus, ko būsiet redzējis. Ja vien nesaķersiet kautko vairāk kā saaukstēšanos. Tas gan nebūtu patīkami. "Man ir plaušu karsonis, toties es redzēju Hirosimas piecacu perētājūdeli" neskanēs labi nevienā dzīves situācijā. Cik man zināms.