Melnie brīži pusaudža dzīvē (mans stāsts)13

Ikvienam pusaudzim dzīvē ir laiks, kad viņam liekas, ka visa pasaule ir pret viņu .
Daži to sasaista ar depresiju, tas ir tikai melns posms
šeit daži stāsti no maniem melnajiem dzīves posmiem .

Pēdējais melnais dzīves posms, kas bija manā dzīvē bija pirms 2 mēnešiem, kad sastrīdējos ar vislabāko un savu vienīgo draudzeni. Tā pēc manām domām pirmajās dienās bija šausmīgākā lieta, kas ar mani jebkad ir notikusi un arī tajā dienā gribēju darīt ļoti daudz muļķību, bet man jau tagad atceroties nāk par to smiekli.
Es iedzēru tabletes, kuras izrādās bija vitamīni . xD
Un pat arī gandrīz uzpīpēju. :d
Tā diena bija elle.
Bet tagad par to atceroties liekas, tāds nieks jau vien ir.
Un nekad nesāciet dēļ tā pīpēt vai darīt sev pāri nav vērts.
Dzīve turpinās...
Man ļoti tas iedūra sirdī, bet tas arī mani ļoti mainīja.
Ja jums tā gadās atcerieties
Viss dzīvē nāk un iet.
Kāda pazušana no dzīves ir tikai dabiska parādība un ticiet man nāks jauni un varbūt pat labāki vai sliktāki
Atcerieties arī to, kad no kļūdām vajag mācīties un katrs pazaudētais cilvēciņš mums kaut ko var iemācīt.
Pirms 3 mēnešiem
Melnais posms ik pēc mēneša . ;D
Kādā dienā es biju pie ārsta uzzināju ļoti nejaukas lietas par savu ķermeni ( nav anoreksija vai kas tamlīdzīgs )
Es tajā dienā visu dienu raudāju.
Stāvēju pie spoguļa un bimbāju
Tajā dienā man bija riebums no sevis.
Tas ilga kādu nedēļu.
Kad es to uzrakstīju klasesbiedriem, ka visu laiku raudu par to, ka esmu resna viņi domāja, ka man ir anoreksija. Un uztraucās par mani.
Kāds tad tur melnais posms vienkārši nespēja iemīlēt sevi.
Tagad es sev patīku. Un ļoti tikai ir kompleksi par resno vēderu , ciskām un īso augumu.
Es ļoti mīlu savus matus un savas brūnās actiņas. ;)))
Bērni, ja jums tā gadās
Aizejiet pie spoguļa un paskataties uz sevi.
Kas tev sevī patīk ?
Mati, acis, kājas, uzacis
Tad arī par to rūpējies !
Es nesen nokrāsoju matus un man pat tie patīk vēl vairāk . ;3
Pirms 8 mēnešiem . . .
Es sapratu, kad man ļoti ļoti kādu vajag blakus un tajā laikā es izdarīju baigo kļūdu par , kuru mani ienīst gandrīz visa mana pilsēta.
Mana bijusī draudzene tajā laikā mācījās citā skolā, mēs reti satikāmies un man reāli viņa pietrūka.
Tajā laikā es jūtos kā atstumta no pasaules, man bija bail ar kādu runāt, jo bija bailes dzirdēt ko rupju.
Bija arī bail iet uz ielas likās, kad mani nolamās ļaunos vārdos.
Es tajā laikā skraidīju pakaļ savām klasesbiedrenēm runāju pilnīgu bezsakaru, bet mēģināju runāt.
Nedēļu pirms eglītes es raudāju katru dienu , man bija svarīgi dabūt sudraba liecību un ļoti uzraucos pirms katras ieskaites.
Atceros kā 00:00 naktī iegāju e-klasē un raudāju par 8 mūzikā ( kauns priekš manis, jo tas ir viens no maniem priekšmetiem, kurā varu likt lietā savu lielāko talantu )
Atceros kā bioloģijas pēdējā stundā ar asarām acīs atstāstīju augu pazīmes, lai man ieliktu 6.
Tas liekas kā nieks , bet tajā laikā tas man bija ļoti svarīgi .
Ja jums ar tajām atzīmēm arī gadās kā man , tad vienk neiespringstiet uz to , jo atzīmes neparāda kāds tu esi cilvēks.
Vai pirmais, ko satiekot tev jautā ir vai tu zini kas ir " Pitagora teorēma " . nē
Tas neko nemaina. Tu Tiksi pie laba darba, bet šaubos vai tu atcerēsies tos murgus visu savu dzīvi.
Par tajiem heiteriem.
Tu esi tāds kāds tu esi.
Mēs ikviens pieļaujam kļūdas, bet no tajām mēs kļūstam tikai gudrāki.
Man šķiet , kad cilvēki, kurus daudzi ienīst ir dzīvesgudri , jo tie daudz dzīvē ir pārcietuši.
Bet nu ir arī tāda lieta kā karma.
Paļaujies uz to !


Šie brīži ar mani notika pēdējā gada laikā.
Šī pieredze ceru, kad noderēs arī jums
Ja jūs esat pusaudzis un gribat izdarīt pašnāvību atcerieties, kad pēc sliktā nāk arī labais ! ;)