Čau.
Vakar aizvakar. Viss vienādi. Arī šodien.
Reizēm dārga cilvēka aiziešana no dzīves, var likt pašam justies mirušam . Iekšēji.
Cik gan cilvēka dzīvība ir niecīga, jebkurā brīdī tā var beigties. Tad rodas jautājums. Kāpēc vispār ir cilvēki, ja mirstam? To var salīdzināt ar degošu sērkociņu. Sākumā tas uzliesmo ar spožumu, deg spoži, nedaudz spoži, mazāk spoži un nodziest. Ar cilvēka dzīvību ir tā pat. Sērkociņu var nopūst, tam degt var traucēt vējš un tas var izdegt pats. Cilvēku var nogalināt(kāds notikums), var nogalināt sevi(neapdomīga rīcība, pašnāvība) un varam nomirt paši no vecuma.
Un vai mums ir vairākas dzīvības? Un vai bija dzīve pirms šīs? Varbūt es biju plaukstoš zieds? Vai kaķēns?
Un vai ir dzīve pēc nāves? Kas es būšu tajā? Kāpēc es atceros tikai šo dzīvi?
Vai varbūt vairākas dzīvības izdomājis, kāds iereibis zinātnieks garlaicības iespaidā? Pavēstijis to, kā atklājumu un mēs visi tam ticam? Un kam vispār var ticēt? Vai mēs varam ticēt sev? Savam atspulgam? Savai iekšējai balsij? Un kas mēs vipār esam?
Kāpēc cilvēce ir tik sarežģīti radīta? Kāpēc Dievs radija mūs? Un vai var ticēt versijai par Dievu un tā mālu? Vai pērtiķiem? Kosmoss? Sprādziens? Toksiska gāze?
Kam vispār var ticēt?
Cilvēku ķermeņos ir gars. Kad tas aiziet, mēs nomirstam. Kāpēc tas aiziet? Vai tam paliek garlaicīgi? Vai mūsu laiks vienkārši beidzas?
Un vai mūsu mirušie tuvinieki ir mums apkārt? Vai viņi mūs samīļo, un noglāsta? Sargā?
Cilvēka dzīvību var salīdzināt ar spēli. Mūsu vecums ir līmenis. Piedzimstot mēs esam pirmajā līmenī, ar katru gadu izejam vēl vienu līmeni. Un viena nepareiza rīcība var novest pie game over- nāve.
Tik daudz jautājumu uz kuriem nav viena atbilde. Katram ir sava. Bet kā, lai atrod savu, ja apkārt it tik daudz citu viedokļu? Un ja katram ir savs, tad kurš ir pareizais? To mēs nekad neuzzināsim, varam tikai naivi cerēt, ka tā mūsu tasinība ir vienīgā un īstā.
Meitene Tīmeklī pamet tīmekli xxx