Mednieka stāsts2

Bija iestājusies gandrīz pilnīga tumsa un viņš dzirdēja vēja šalkoņas un krūmu čaboņu trokšņus, cieši turēdams bisi un sasprindzinājis acis lēnām devās taisnā virzienā, ar cerību iziet uz kāda ceļa. Pēc neilga laika viņš uzgāja, kādu nelielu meža būdiņu. Tā izskatījās pamesta un mednieks nolēma, ka varētu tur pārnakšņot. Lēnām piegājis pie būdiņas, viņš velreiz pārliecinājas vai neviena tur nav. Ieejot iekšā atrada vairākas sveces. Būdams mednieks, viņam līdzi bija šķiltavas un viņš tās aizdedzināja. Būdā atradās viena gulta un ļoti daudz biedējošu gleznu ar cilvēku sejām. Viņam likās, ka to skatieni ir vērsti tieši uz viņu. Mednieks bija ļoti noguris un nolēma atgultis vecajā gultā un turpināt savu ceļu no agra rīta. Iegūlies gultā viņš vēlreiz pārmeta aci pāri visām gleznām un centās iemigt ar bisi padusē. Pavadot vairāk kā stundu cenšoties iemigt viņš pagriezāš ar skatu uz sienu, lai nedomātu par gleznām. Par laimi viņš iemiga un pamodās kopā ar sauli. Kad apskatīja istabu rīta gaismā, istabā nebija nevienas gleznas, tie visi bija logi.....