Dažas dienas pirms septembra pēdējās sestdienas es savā dzīvoklī biju radījis pamatīgāko bardaku, kurā starp tūkstošiem vecu un ne tik vecu grāmatu atradu arī „Mazo princi”. Kā reiz, nodomāju, ir laiks to izlasīt, jo vēl pavisam nesen (!) biju iepazinies arī ar citiem Antuāna de Sent-Ekziperī darbiem, bet ne visiem. Tā nu tanī pat vakarā (precīzāk būtu teikt – pusnaktī!) es ņēmu un izlasīju „Mazo princi”, kuru, ja pareizi atceros, nekad iepriekš nebiju lasījis. Protams, ka zināju, kas tas ir un par ko ir grāmata (to, visticamāk, zina katrs, kurš nav piedzimis bez smadzenēm), bet visu stāstu pilnībā es atceros ļoti miglaini. Lai nu kā, es ņēmos to izlasīt. Un kā reiz, dienu vēlāk es izsolē dabūju divas biļetes uz „Mazā prinča” izrādi Latvijas Jaunatnes teātrī.
Runājot par grāmatu – tā nepārsteidza. Sižets sen zināms un stāsts gaužām vienkāršs, taču ar dziļu zemtekstu ikkatrā nodaļā. „Visi pieaugušie reiz ir bijuši bērni (tikai ļoti nedaudzi no viņiem to atceras).” Tā ir rakstīts grāmatas sākumā. Arī pēc tam tiek runāts par pieaugušajiem, piemēram: „Pieaugušie paši nekad neko nesaprot, bet bērni nogurst, mūžīgi viņiem kaut ko skaidrodami.”
---
Antuāns ir lidotājs un ir nogāzies tuksnesī. Rītausmā viņu pamodina „sīka, bērnišķīga balss”. Viņam lūdz uzzīmēt jēriņu. Un viņš to uzzīmē, bet tas nav gluži tāds, kādu mazais princis vēlas, tāpēc Antuāns zīmē vēlreiz un vēl. Godīgi sakot, par pašu grāmatu es nemaz tik ļoti rakstīt negribēju, jo to jau visi labi zina, tāpēc vairāk es gribēju pievērsties tieši teātra izrādei, uz kuru biju. Tas notika 24. septembrī, kad kopā ar Annu devāmies uz galvaspilsētu. Uz izrādi paguvām ierasties pašā pēdējā brīdī. Zāle bija pilna ar bērniem un viņu vecākiem, un ne tikai. Mūsu vietas bija 7. rindā. Kad izrādes sākās, nebūt nelikās, ka tā bija pareizā izvēle uz tādu doties, jo uz skatuves iznāca mazs puika un dziedāja. Līdz ar viņu uz skatuves atradās trīs meitenes, kuras šūpojās lidmašīnas spārnos iekārtās šūpolēs. Nē, tā tiešām likās izrāde bērniem, taču drīz pēc tam uz skatuves parādījās pieaugušie, parādījās Antuāns un viņa sieviete. Arī mazais princis nebija nekāds bērns, bet tikpat pieaudzis vīrietis kā pats Antuāns. Bez dziedāšanas gan neiztika un izrādes laikā ne vienu reizi vien tika dziedāts. Dziedāja visi – čūska, kuru atveidoja Jānis Jarāns, dzērājs, karalis un citi.
Aktieris, kurš atveidoja Antuānu (Madars Zvagulis), man stipri atgādināja par Kārli, ar kuru kopā mācījāmies vienā kursā. Arī viņš jau labu laiku ir aktieris un, manuprāt, viņam ļoti piestāvētu šī loma. Es gan viņu esmu redzējis tikai dažās latviešu seriāla lomās un galvenajā lomā Remarka darba „Triumfa arka” iestudējumā, bet ar to ir pietiekami, lai sacītu to, ko jau pateicu.
---
Izrāde bija divos cēlienos un nevienā mirklī es nenožēloju atrašanos tieši tur. Arī Annai bija ļoti liels prieks. Protams, bija dažas mazas kļūdiņas no aktieru puses vai no izrādes apskaņotājiem, bet tie bija tikai sīkumi, jo pati izrāde bija lieliski izdevusies. Mazā prinča atveidotājs Kārlis Tols šķita tāds ļoti patīkams cilvēks. Kaut kas man viņā atgādināja citu manu skolasbiedru – Viesturu –, kurš gan teātri, cik man zināms, spēlēja tikai skolas laikā. Un nemaz ne tik sūdīgi. Starp citu, mūziku šai izrādei komponējis Juris Kulakovs.
