Pēdējā laikā arvien lielāku popularitāti iegūst tieši veselīgs dzīvesveids apvienojumā ar fiziskām aktivitātēm. Arvien biežāk gar acīm ņirb skaisti un sportiski augumi un pieņemu, ka daudzus nomoka doma - sasodīts, es arī vēlos tādu augumu! :) Tad lūk, mans stāsts par to kā šo vēlmi padarīju par īstenību.
Par sportošanu skolas laikos
Laikam jāsāk ar to, ka no laika gala esmu bijusi ļoti aktīva un sportiska. Uz sporta stundām vienmēr gāju ar lielu prieku uz sacensībām arī šad tad aizsūtīja, bet neteiktu, ka no tā bija kāda jēga. Visām manām aktivitātēm sporta jomā pamatā bija tikai tas, ka veiksmīgi esmu no vecākiem pārmantojusi vajadzīgos gēnus, kā rezultātā spēju uzrādīt pieņemamus rezultātus papildus neko nedarot. Nav jau tā, ka nemēģināju trennēties, savulaik mēģināju apmeklēt basketbola, volejbola, vieglatlētikas, florbola trenniņus, bet parasti gan man tas ātri apnika - 3 mēneši pastaigāju uz trenniņiem un metu mieru. Vienmēr atradās, kas "aizraujošāks" darāms un tā kā neviens nemēģināja uz mani izdarīt spiedienu, tad arī pati neiespringu.
Vidusskolas laikos arvien "nestilīgāk" (vismaz meiteņu starpā) bija apmeklēt sporta stundas, bonusā tam visam regulāri bija sākusi sāpēt mugura, kā rezultātā dabūju atbrīvojumu no sporta. Foršāk likās iedzert ar puišiem alu nevis piepūlēt sevi sporta stundās. Tā visām manām sportiskajām aktivitātēm tika ielikta tāda trekna daudzpunkte.
Laika periods pēc skolas beigšanas
Pēc skolas beigšanas sākās "lielā dzīve" ar darbu un augstskolu, brīvajā laikā nīkšanu pie datora. Vispār jau nau man nosliece uz aptaukošanos, bet gan vidusskolas laikā, gan pēc tam tika uzņemti vismaz 10-15 lieki kg, kuri ik pa brīdim tika mazliet samazināti ēdot mazāk, bet lielākoties viņi tur bija un skats spogulī nepavisam nepatika. Lieki piebilst, ka pāris gadu laikā fiziskā forma bija pielīdzināma 0 un vienīgā fiziskā aktivitāte bija 100 metru "sprints" pakaļ sabiedriskajam transportam un pēc skrējiena bonusiņā pamatīga aizdusa minūšu 15 garumā. Tas viss it kā sīkums, bet arvien vairāk par sevi lika manīt veselības stāvoklis, kas katru brīdi pasliktinājās - sāpēja mugura un nostāvēt taisnu muguru ilgāk par 5 minūtēm bez dīdīšanās nespēju, lielākoties bija sajūta, ka slampāju apkārt salīkusi kā pīpeskāts. Papildus tam no ikdienas stresa, neveselīgas pārtikas un vēl sazin kā sāka veidoties cistas, kas ellīgi sāpēja. Jā, protams, var jau bezjēgā rīt zāles, bet problēma pašos pamatos netika risināta, lai gan ārste ieteica pamēģināt atsākt sportot (tas mēdzot palīdzēt).
Kopumā šie abi dzīves posmi tikai iezīmēja virzienu lejup - lēnu, bet noteikt. Lieki piebilst, ka šajos dzīves posmos regulāri mocījos ar mazvērtības kompleksiem un lielākoties jutos kā "nesmukā draudzene" un biju meitene, kura diskotēkās tā arī palika sēžot malā. Bija iestājusies zināma samierināšanās ar skarbo dzīves realitāti un regulāri apjautu, ka dzīve nav īpaši jauka padarīšana, bet jādzīvo vien ir...
Nesenā pagātne un tagadne.
Lielas pārmaiņas manā dzīvē un uztverē par dzīvi ienesa tieši pagājušais gads. Diezgan smagā ceļā bija izbeigtas vairāk kā 3 gadus garas attiecības, biju nonākusi atkal brīvībā, strauji nometu svaru (tas gan vairāk finansiālu apsvērumu dēļ), sāku vairāk sekot līdzi tam, ko velku mugurā. Daudz pavadīju domājot un analizējot sevi, apkārtējos, attieksmes, lēnām līdu laukā no gadiem ilgušās deoresijas. Atsāku iet cilvēkos, apmeklēt ballītes. Un tieši vienā tādā ballēšanās reizē ārpus Rīgas vakaru nodejoju un nopļāpāju ar vienu neticami sexīgu puisieti (tad man tas likās anormāls saniegums) - ģimītis kā žurnālu vāku modelim, lieliska sportiskā formā, inteliģents un tiešām neslikts dejotājs (mīļais lasītāj, fantāzijām par vakara noslēgumu vari nemaz neļaut vaļu, jo viss beidzās mierīgi un bez liekām izvirtībām). Biju stāvā sajūsmā un šoka stāvoklī reizē - kā tāda meitene, kā es var piesaistīt TĀDA puiša uzmanību!!?!! Varbūt ar mani tiešām nav tik traki? Lūk, tanī brīdī manī kaut kas "noklikšēja" un sapratu, ka dzīve patiesībā ir viena ellīgi forša padarīšana, tikai nevar gaidīt, kad dzīve, ko sniegs - jāceļās un jādara pašai. Sapratu, ka beidzot jāsavāc sevi gan fiziski gan morāli.
Depresija bija izzudusi un nez no kurienes bija uzradusies kaudze enerģijas, apņēmības un dzīvotprieka. Sapratu, ka jāsavāc sevi fiziski - nolēmu "uzkačāt" presīti. Tā kā ar lieko svaru nebija jācīnās un vēl joprojām darbojās lieliskā ģenētika, muskuļi sāka parādīties samērā ātri. Ātri vien sapratu, ka vēlos iet tālāk - Twitterī sāku sekot kaudzei profilu, kas sludina veselīgu dzīvesveidu, kā arī regulāri publicē dažādus vingrojumus un lēnā garā sāku kustināt visu savu miesu. Iestājās azarts un vienam vingrinājumam tika pievienoti arvien jauni un jauni, kamēr sāku meklēt konkrētas trenniņprogrammas, līdz nonācu līdz nežēlīgākajai man zināmajai trenniņprogrammai "Insanity". Ar katru pieveikto workoutiņu veselības stāvoklis uzlabojās, bez problēmām varēju noturēt taisnu muguru, pašsajūta arī lieliska, kā arī enerģija plūda pāri malām!!!
Azarts un sajūsma nerimās un lēnā garā tas viss sāka pielipt man tuvajiem, kas arī savas miesiņas un muskuļus bija ailaiduši ilgākās brīvdienās. Pats labākais, ka šādu cilvēku,manā draugu/paziņu lokā, kas "pavelkās" un pievēršas veselīgam dzīvesveidam un sportam paliek arvien vairāk!!! Arvien vairāk cilvēki apprasās - kas tas īsti ir,ko Tu dari? Interese aug un motivācija turpināt arī.
Ko es ar to visu vēlējos pateikt?
Pēdējā laikā pieķeru sevi pie domas - velns, būtu man kaut uz pusi tik laba fiziskā forma kā tagad, skolas laikos! Noteikti būtu ne tikai apmeklējusi sacensības, bet spējusi reāli par ko cīnīties! Būtu es zinājus, ka tā var izskatīties pirms gadiem 7!!!
Tāpēc arī raksts, varbūt TU izlasīsi un aizdomāsies - varbūt ir vērts sākt dzīvot jau tagad? Ir jāpārstāj eksistēt un jāsāk dzīvot! Augsts pašvērtējums, lieliska pašsajūta un vēl kaudze citu bonusu ir rokas stiepiena attāluma, tikai nepieciešams sev noticēt!!! Saprast, ka tu vēlies būt, kas vairāk par slinku miesu pie TV ekrāna! Ja es un man tuvie cilvēki to var, tad kādēļ, lai Tu to nevarētu?
Protams, ka man vēl ir ejams tāls ceļs līdz perfektai fiziskai formai (tādai, kādu esmu iekārojusi), bet es uzdrīkstējos un iesaku TEV darīt to pašu! Negaidi Jaunu gadu, jaunu mēnesi vai pirmdienu - dzīve ir šeit un tagad! ;)
