Dažreiz es varu nosapņot tas kas būs, bet momentāli to aizmirstu kad pieceļos, un atceros to tikai tad kad tas notiek, tas pats dažreiz ir manai draudzenei. Man tā ir jau bijis no bērnības, tā man gandrīz ir katru dienu.
Atblidēs es redzēju lai es aizeju ar mammu pie psihologa. Bet lieta tāda...Viņa par šo visu nezin. Es nevēlos to viņai stāstīt, jo...Man tajā mapē ir rakstīts daudz ko par tēti. Es vienkārši neciešu savu tēti, vēlos lai viņš dažreiz pazūd no manas dzīves, to biju draudzenei teikusi, viņa teica kad tā lai nesaku kad esmu stūlba, un kad nožēlošu to kad notiks. Vienu nakti biju ievēlējusies lai viņš pazūd uz dažam dienām. Pienāca brīdis. Viņu ielika cietuma ( nevēlos stāstīt par to, bet nekā tur traka nebija) viņš tur sēdēja 10 dienas. Es biju ļoti priecīga, es biju pat aizmirsusi kad tāds tētis man vispār pastāv. Šogad es atkal ievēlējos lai viņš pazūd. Viņšbija pārvācies pie vecomātes. Man pēc tam bija tāds " Uh, man vajag telefon, lai viņš labāk nāk atpakaļ uz mājām", dzirdu kad kāds ienāk pa durvīm , skatos tētis atnācis. Man kļuva nedaudz bail. Jo dažreiz piepildas tas ko es vēlos, bet es vēlos maz ko , jo man gandrīz viss ir (Jakas nēesmu bagāta) . Gribat neticiet, gribat ticiet par šo.
Jūs jau laikam domājat kāpēc es tā ienīstu savu senci. Es pateikšu kāpēc :
1)Kad es biju maziņa, mēs jau tad bijām strīdējušies, mamma viņam vienu dienu pat bija pateikusi " Vai tu viņu vispār mīli?". Viņš noklusēja....
2)Kad bijām ar viņu pie manas vecomātes, viņš man kaut ko dirsa virsū ka es nemāku neko darī. Bet es biju vēl tikai bērns. Vecomāte pat šito atceras kā es raudāju par šo, un atceras kad es viņu jau no bērnibas viņu necienu.
3)Šajos gados es ar viņu gandrīz katru dienu strīdamies, viņš par jeb ko sāks man vienkārši bļaut virsū. Bet es viņam pretīm ar. Es vienkārši nevaru klusēt. Tikai mammāj es tā nedaru.
Un tagad jūs laikam domājat kāpēc es neko nesaku mammāj? Tas ir tāpēc kad viņa neko nesapratīs. Viņa vienmēr itkā visu par mani zin, vienmēr tā saka. Tomēr viņa nezin. Viņa neredz kas slēpjas manī iekšā. Es vienmēr ieeju savā istabā, un sēžu tur līdz vakaram. Neciešu kad kāds ienāk, un traucē man . Kaut vai es neko nedaru. Man vienkārši patīk klusums. Viņa neredz kāda man tumsa sirdī ir, es to vienmēr slēpju. Man psiholoģe ar gribēja lai es atnāku ar mammu. Bet es teicu kad nē.
Kad mani tētis sadusmo, man atkal veras ciet, es atkal gribu kaut ko sliktu izdarīt, tomēr es varu apstāties laikā, vienmēr kad man veras ciet, man uzlec plats smaids, tākā psihopātiem.
Ko es jums aizmirsu pateikt. Es dzīvoju blakus kapiem. Vai tas var uz manīr reaģēt?
