Protams. Man ir daudz ko stāstīt ... Ja jūs man neticat man ir vienalga.
Protams katram ir savas iekšējās jūtas, arī man tās ir, tās ir drūmas, man nepatīk kad mani draugi redz kāda esmu īstenībā. Es izliekos kad uzvelku masku (protams kad ne īsto ) un slēpju savas jūtas zem tās, savu agresiju. Protams arī skolā man dažreiz tā ir kad man veras ciet un jūtu kā ķermeni pārņem aukstums un vienaldzība. Man uzreiz gribas atkal salauzt roku. Protams es sev to neļauju ( kā pirmajā rakstā es rakstīju man dažreiz ir grūti sevi kontrolēt) , es pret to cīnos. Es arī dažreiz nesaprotu kā citi var pārgriest sev vēnes, izdarīt kaut ko sāpīgu sev, vai viņi pattiešām ir tik vāji? Jā, es zinu es arī biju sev izdarījusi pāri, bet es nezinu kāpēc ...
Kad man veras ir vienīgā lieta, kas man liek nomierināties, tas ir kaķis. Viņš vienmēr ir bijis man blakus, pat arī tad kad salauzu roku. Dažreiz viņš uzvedas ļoti dīvaini ( Nevaru raksturot kā ) . Man liekas ja viņa nebūtu, es jau sen tad sēdētu psihenē.
Man ir mape kur esmu pierakstījusi visu kas ar manīm notika. Piedodiet, bet to es nevarēšu jums parādīt. No tās es pus daļu jums uzrakstu, lai saprastu kas ar manīm notiek.
Viena lieta. Man bija sapnis kad es sastrīdējos ar draudzeni. Jā, mes ar viņu esam kā labākās draudzenes ... Es viņai biju izstāstījusi par to. Viņa teica kad man būtu jaaiziet pie kaut kāda ekstrasensa pie kura viņa bija. Tad es viņai pateicu par sapni. Tas bija vakarā, daži saka kad sapņus nedrīkst stāstīt vakarā, jo tie piepildīšoties.
Šodien es atkal guļu pie savas vecomātes privātmājā. Es nezinu, varbūt arī nekas nenotiks, bet šeit es redzu ļoti dīvaines ēnas ...
Links uz ieprieksējo rakstu http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Mans-dzives-stasts/702937
