Es Dziesmu un deju svētko piedalījos kā brīvprātīgā.Par to,ka svētkos var piedalīties kā brīvprātīgais uzzināju,brīvprātīgo lappā Facebook.Aizpildīju pieteikuma anketu ar cerību,ka mani paņems,jo galvenā motivācija bija tikt bez maksas iekša pasākumos.
Pēc kādām +- divām nedēļām saņēmu e-pastā ziņu par to,ka jēierodas uz pārrunām.Uz pārrunām devos 5.jūnijā,protams kā gandrīz vienmēr laiki cikos jāierodas mainījās.Pārrunas notika Valsts Izglītības un Satura centrā.Ejot iekša domāju vai tik te netaisa tos centralizētos eksāmenus.
Pārrunās ar manīm kopā bije vēl kādi 15 cilvēki,gan vacāki gan jaunāki par mani.Pārrunās passtāstīja par darbiem kurus pildīs brīvprāīgie un lika vēlreiz aizpildīt pieteikuma anketu,bet mani iepriecināja tas,ka brīvprātīgo koordināte solīja,ka brīvprātīgie var izvēlēties ar ko grib strādāt kopā un anketā ierakstīju,ka vēlos strādāt vienā vietā kopā ar draugu.Koordināte cerības tikt tālāk nedeva visiem jo esot vajadzīgi tikai apgēram 350 brīvprātīgie,betpieteikušies 600.Pie sevis domājot vaitad visi 600 ieradīsies uz pārrunām,kāds nav izlasījis e-pastu,ka jāierodas,kāds pārdomājis.
22.jūnijā e-pasatā saņēmu ziņu,ka ar draugu esam tikuši strādāt dziesmu un deju svātkos kopā,bet izlasot to kas man būs jādara galvā ināca viena doma,es tač sasitīšu visus autobusus ne noparkošu viņus.
Pēc dažam dienām bij jāierodas uz "transport nodaļas" sapulci.Sapulce ilga tikai pāris minūtes un pastāstīja sīkam par vaicamajiem darbiem.Vakarā e-pastā saņēmu ziņu ka jau nākošājā dienā jāierodas uz lielo kopsapulci,ātrāk gan viņa varēja to paziņot.
Lielā kopsapulce notika Ave Sol koncertzālē.Sākumā visiem vajadzēja parakstīt līgumus,saņemt savas ID kartes un brīvprātīgo kreklus,bet viss tas notika lielā haosā,jo neviens neskaidroja kas jādara,ID kartes dalīja tikai divi cilvēki,brīvprātigie rindā pat pa koncertzāles durvīm ārā.Pēctam visi klausījās drošības noteikumus un tad jau varēja doties prom.
Līdz svētku sākumam bij palikušas dažas dienas un es jau nevarēju sagaidīt kad varēšu izmantot savu ID karti.Un tad atkal e-pasta saņēmu ziņu kurā bij mans darba grafiks.Pēc grafika man dziesmu un deju svētkos jāstrādā bija tikai no 9.jūlija,bet draugam no 8.jūlija.
Tākā brīvprātīgajiem ieeja daudzos pasēkumus bija bezmakas,izmantojām ar draugu brīvprātīgo privilēģijas un pirmajā svētku dienā devāmies uz mūsdienu deju koncerta ģernerālmēģinājumu.Kaut koncerts man ne īpaši patika jo nebija wouuu monenta,bet vismaz viņu redzēju.
Otrā svētku dienā nevienu pasākumu neapmeklēju.Trešajā dienā draugam bija pirmā darba diena un pēcpudienā aizbraucu uz Daugavas stadionu paskātīties kā viņam veicas autoobu parkošanā,darba nebija īpaši daudz,bet laiks ar manīm tusēt arī nebija,tāpēc gāju skatīties tautas deju koncerta mēģnājumu.Mēģinājumu mazos bērnus tā mocija,ka pat ļoti žēl palika,lai gan viņi arī neklausīj.Bet arī cilvēki kas uz laukuma palīdzēja viņiem atrast pareizās deju vietas jaucās ļoti bieži.
Vakarā ar draugu devāmies uz pasākumumu 11.novembra krastmalā kurš bij tikai priekš dalībniekiem.Dalībnieki bij sanākuši daudz.Varbūt priekš manis pasākumā pārāk daudz runāja un viņs ātri beidzā,bet salūts uz roza debesu fona beigās bij smuks.Nesmuki izksatījās tas,ka bērnu vecākiem bij jāstāv aiz žoga un bērni jāfotogrāfe caur to.Tā kā man nākošajā dienā bija jau pusastoņos no rīta jābūt Mežaparkā uz mājām nebraucu bet paliku pie draugiem.
Nākošajā rītā jau pirms septiņiem bija 48 autobusa pietura un laimīga devos uz Mežaparku.Brīvprātīgajiem bija jāpulcējas pie pirmajiem vārtiem.Ejot līdz estrādei doāju ka pirmie vārti ir tie kas ir tuvāk tramvaja pietura,bet izradījās,ka pirmie vārti estrādei otrā pusē.Satikusi pārējos brīvprātīgos visi kādu stundu gaidījām kad pie mums pienāks kāds atbildīgais un pateiks kas katram jādara,bet izrādijās,ka brīprātīgie Mežaparkā "transporta daļā" nemaz nav vajadzīgi.Tā mēs visi brīvprātīgie apbēdināti gājām gaidīt pusdienas kuras tā vai tā mums pienākas.Līdz pusdienām bij jāgaid trīs ar pus stundas.Mēs paskatījām Mežaparka koncerta mēģinājumu,pastaigājāmies,bet tad visu izbojāja lietus.Tad devāmies uz info centru,jo tā bija vienīgā vieta kur varējām paslēpties no lietus.Pie info centra mūs sagaidīja dusmīgs apsargs un teic,ka info centrā iekša nelaidīs.Tas bija ļori negodīgi,jo pārējie brīvprātīgie kuri strādāja Mežaparka varēja tur atrasties,bet mums jāmirkst ārā.Saņēmuši pusdienas domājām kur iest ēst,viss bij slapjšs,drusku vēl lietus lija,izdomājām,ka jēiet viens būs uz kādu kafeijnīcu kurai ir galdiņi zem jumta.Tos atraduši sākām ēst savas nu ne ļoti garšīgās pudienas,bet izdzirdot ko no blakus galda par ēdienu runā paši koristi Mežaparkā,padomāju,ka mums vel paveicies.Šajā dienā nevienu pasākumu vairs neapmeklēju jo biju izmirkusi no galvas līdz kājām.
Nākošajā dienā man vienpadsmitos bij jābut Daugavas stadiona.Paceļam satiku draugu un abi braucām kopā.Tā kā nekad iepriekš nebiju biju stadionā,nebija priekšata kā tur viss notiekas.Nekas īstenība traks jau nebija,brīvprātīgo atbildīgais man iemācīja noparkot autobusus un drabs varēja sākties.Darbs man ļoti iepatikā,īpaši tad kad bija jāapēdina šoferīši ar to,ka visas vietas stāvlaukumos pie stadiona ir aizņemtas un viņie jābrauc tālāk,tad šoferīši sāka lamāties,bērnu audzin ātājas pretojās tam,ka jābrauc tālāk.Šajā dienā Dugavas stadiona bija divi koncerti,kad uz pirmo koncertu autobusus novietojām bija brīvais laiks un arī ilgi gaidītās pudienas.Pusdienas bij patiešām tajā dienā garšīgas,bet uz koncertiem gan netikām ielasti.Arī uz otro koncertu vakarpusē vajadzēja salikt autobusus,to izdarījuši gaidījām vakariņas,vakariņas kā visāsās pārējās dienās bija vienādas un tā arī diena beidzas,tikai iepriecināja tas,ka vairāk Mežaparkā nebūs jāstrādā tikai Daugavas stadiona.
Nākošajā diena Daugavas stadionā vajadzēja būt pusē deviņos.Kaut gan tas bija drusku pa agru,diena izvērtās negaidīti forša.Šodien man ar draugu pievienojās vēl divi brīvprātīgie un vēlviens atbildīgais par mums atbidīgais.Tākā šī bija pēdejā koncerta diena Daugavas stadionā daudzi šoferīši jau paši zināja kur novietot savu autobusu,bet bija ari tādi kuri bija dusmīgi,ka kāds atbraucis ātrāk un paspējis viņu vietu aizņemt.Beiguši darbu mēs brīvprātīgie izdomājām,ka obligāti jāredz kautko no tautas deju koncerta.Iekšā tribinēs mūs nelaida,tātad jādomā kā tikt savādak.Izdomājām,ka mēs varētu koncertu skatīties no dejotāju zonas,kas bija blakus deju laukuma malām,kur dejotāji nēca nost no laukuma.Apsargi pat nekko nesakot ielaida mūs iegšā.Paskatījāmies konceru,uztaisījām dažus selfijus,bet tomēr skats no laukuma malas mūs neapmerināja.Devāmies meklēt agstāku vietu no kurienes vērot koncertu.Izdoājām,ka laba iedeja būtu "iekarot" tuvumā esošās Zemitānu trubas.Bet arī no viņām nekko īsti nevarēja redzēt.Atpakaļ ceļā laukumā kur atpūtās delībnieki bija uzcelta konstrukcija ar trepēm un platformu,bet viņa gan tā šūpojās,ka tūlīt varētu apgāzties.Pēctam turpinājām gaidīt pusdienas kuras kavējās.Staigājot pa stadion nonāčam pavismam ekslkluzīvā vietā zem tribīnēm,kaut arī skats uz koncertu nebija tas labākais bija forši.Pēctam sagaidījām pusdienas un draudzīgi šīrāmies.Un tā arī pēdējā darba diena bija beigusies.Kaut arī no plānotajām 4 darba dienām sanāca tikai divas bija ļoti forši un vēl nevar nepieminēt noslēguma koncerta sajūtas un kārtīgu izdejošanos pēc koncerta.
Viņam iespaidi arī bija interesanti, bet vairāk gan par to, cik neaudzināti ir gan dalībnieki, gan skatītāji, kas vispār neņem vērā nevienu un neko. Nemaz nerunājot par daļu brīvprātīgo, kas īsti nepiegrieza vērību sev uzticētajiem pienākumiem. 
