Mana pirmā saskarsme ar kausli.55

Labvakar.

Domāju, par ko lai uzraksta un uzgāju ideju: "My first encounter with a bully". Tad nu ķeršos vērsim pie ragiem.

Lielākajai daļai cilvēku dzīvē agri vai vēlu nākas saskarties ar fizisku vai morālu teroru no kāda līdzcilvēka. Vai nu tas ir jau bērnu dārzā, vai vēlāk skolā, vai arī, jau pieaugušām esot, darba vietā.

Es pirmo reizi ar šādu teroru saskāros pamatskolā. Ja sākumskolā klases sastāvs īpaši nemainās, tad pamatskolā kolektīvam pievienojas jauni klasesbiedri un vecie mēdz mainīt skolu vai pāriet uz paralēlklasi.

Pamatskolas sākumā mūms pievienojās jauns klasesbiedrs. Sauksim viņu par Lauri. Iepriekš man ar klasesbiedriem problēmas bijušas nebija, bet šim puisim es neiepatikos un tad arī sākās manas nedienas. Lauris bija augumā ražens, sportisks puika, hokejists, meiteņu mīlulis. Diemžēl, vai nu iepriešējās vides vai arī draugu ietekmē, cilvēkam bija nelāgs niķis apcelt citus.

Apcelšana par dažādiem sīkumiem, nejauku iesauku izdomāsana, kurām bieži vien nebija pat reāla pamata, "pleciņu" sišana tā, ka zilumi vienkārši nepārgāja nedēļām, apzināta sēdēšana klasē tiesi aiz manis, lai man traucētu mācīties un bojātu dzīvi - tās bija tikai dažas no Laura iemīļotajām nodarbēm. Būdams visai harizmātisks cilvēks, Lauris ap sevi pulcēja arī zināmu daļu pārējo klasesbiedru, kas labprāt iesaistījās manis terorizēšānā.

Taisnības labad gan jāsaka, ka neba es vienīgais tiku apcelts un dažādos veidos iespaidots - cieta arī vēl pāris klasesbiedri.

Kādēļ es neko nedarīju pretī? Sak, būtu vienreiz ieņēmis stāju un cīnījies par sevi, varbūt liktu Tev mieru.

Pirmkārt, laikam pie vainas audzināšana. Gan vecvecāki mani audzināja kā labsidrīgu cilvēku, mācīja, ka dzīvām būtnēm pāri darīt nav labi, gan vecāki neatbalstīja fiziska spēka pielietošanu.

Otrkārt, manī kaut kā iesakņojies uzskats, ka mazākus aiztikt nav labi. Tā kā augumā esmu divi metri bez galvas, tad diemžēl lielākā daļa cilvēku ir mazāki par mani. Kaut kā iesēdās pārliecība, ka fiziska izrēķināšanās neko nedos un arī neko pierādījis īsti nebūšu. Tās pāris reizes skolas laikā, kad ar kādu saķēros - gandarījuma nebija nekāda, jo visa mana būtība bija pret pāri darīšānu mazākiem bērniem.

Uz vidusskolas sākumu es dažādu apsvērumu dēļ nomainīju skolu un ar to arī terors bija beidzies.

Vai es ar šo visu kaut ko gribēju pateikt? Nē, drīzāk padalīties ar savu pieredzi šajā tēmā. Varbūt kādam būs interesanti izlasīt, varbūt kāds apdomās un izdarīs kādus secinājumus par savu ikdienu.

Jauku Jums dienu.