Čau. Visi te raksta savu pieredzi ar psihiatriskajām slimnīcām un tādām lietām, tāpēc izdomāju padalīties arī ar savu. Uzreiz tikšu, ka konkrēti nevienu iestādi vai ārsta vārdu neminēšu, tomēr, ja kādam jau būs bijusi pieredze ar to vietu, tad sapratīs.
Viss sākās tad, kad man bija divpadsmit. Mani vecāki ir šķīrušies tik ilgi, cik es sevi atceros, un mamma sāka veidot attiecības ar citu vīrieti. Vīrietis jauks, viss labi, līdz brīdim, kad mamma palika stāvoklī. Līdz tam mamma dzīvoja ar mani un saviem vecākiem, bet tad – pārvācās. Man tas bija diezgan nepatīkami, jo tajā laikā vēl vēlējos mammas uzmanību un mīlestību. Bija piedāvājumi iet dzīvot ar viņiem, bet es atteicos aizvainojuma dēļ.
Tad sākās problēmas.
Jutos vientuļa, mājās nebija ko darīt, sāku meklēt šaubīgas kompānijas. Pirmo reizi piedzēros trīspadsmitajā dzimšanas dienā. Nezinu, kādā veidā, bet es spēju apvienot ideālas sekmes skolā, labas attiecības ar vecvecākiem un raudāšanu, kliegšanu un sevis ienīšanu pa vakariem. Un neviens nepamanīja… Tas bija vis aizvainojošākais. Es ar to nelielos un nevēlos pievērst sev uzmanību, bet ļoti ilgu laiku raudāšana beidzās ar asiņojošām rokām. Arī to neviens nepamanīja, un daži vēl joprojām nav pamanījuši rētas. Tagad to laiku atceros ar naidu pret sevi, jo nebija jau tik traki, lai sāktu sev fiziski darīt pāri. Īsi pirms manas četrpadsmitās dzimšanas dienas arī tētim ar draudzeni piedzima bērniņš. Es īsti nespēju priecāties, jo es zināju, ko tas nozīmēja. Tas nozīmēja vēl lielāku atsvešināšanos no ģimenes.
Pienāca 2013. gada jūnijs. Ar mammu devāmies uz jūru, kur viņa pirmo reizi arī pamanīja manas rokas. Jau nākamajā dienā bija vizīte pie psihologa, un man sāka kārtot regulāras vizītes pie ģimenes ārsta un psiholoģes. Runāja viņa daudz un ilgi, bet man tas itin nemaz nepalīdzēja. Iekšēji jutos tukša, nederīga, nevajadzīga, ārēji – neglīta, pārāk resna, pārāk savādāka. Daļēju mierinājumu atradu mūzikā, bet mamma uztraucās, ka klausos ‘’pašnāvnieka Kurta Kobeina gabalus’’, un ‘’narkomānu mūziku’’. Tad sāku rakstīt stāstus. Biju rakstījusi arī iepriekš, bet tagad sāku to darīt nopietni, publicēties.
2014. gada janvārī sāka izrakstīt zāles. Sākumā nesapratu, kāpēc, jo nekādu konkrēto diagnozi man nepateica, bet vienā seansā psiholoģe pateica, ka ‘’uzskata, ka man ir depresija’’. Toreiz par to nāca smiekli. Sāka vedāt pie ‘’gudrākiem un augstākiem’’ ārstiem, teica, ja nesākšu pati sev palīdzēs, draudēs psihiatriskā slimnīca. Terapijas kurss atsākās ar jaunu sparu. Katru reizi sarunas par manu iekšējo pasauli, par hobijiem, brīvo laiku… Ap četrpadsmito dzimšanas dienu pateicu, ka jau trīs mēnešus neesmu sev ar asiem priekšmetiem pieskārusies, un kā atalgojumu vēlos visu brīvlaiku dzīvot bez nervu zālēm. Kaut kā izdevās visu sarunāt, un līdz ar pirmo jūniju man nogrieza visas zāles. Reizi mēnesī vajadzēja aizbraukt pie psiholoģes, bet tas arī viss. Sākumā bija labi, bet manas šaubīgās kompānijas turpināja man sekot, un es iepazinos ar jauniem, interesantiem cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas problēmas.
Tiklīdz vairs nedzēru zāles, pavērās alkohola un narkotiku pasaule. Vairs pat nebija vēlmes sevi fiziski sāpināt, ja varēju piedzerties. Jāņos pirmo reizi pamēģināju marihuānu, nepatika. Jūlija vidū sāku aktīvi smēķēt. Četrpadsmit gadu vecumā. Liekas šausmīgi, bet iekšēji es jūtos daudz vecāka. Festivālā piedāvāja kokaīnu, un es, nezinu, kāpēc, pat piekritu. Tas bija kaifs, bet otrreiz mēģināt es negribētu. Sāku aizrauties ar marihuānu, un likās, jo vairāk pīpēju, jo labāka paliek. Vasara beidzās, psiholoģe uzslavēja, ka esmu tikusi galā bez starpgadījumiem, asins paraugus neņēma, tāpēc mazais narkotiku piedzīvojums palika pie manis. Man visu laiku likās, ka patiesībā viņai ir vienalga, kas notiek, bet man tajā situācijā tā pat bija labāk. Atgriežoties skolā likās, ka viss ir labi. Katru piektdienu devos kaut kur ballēties, un neviens no vecvecākiem nekad neko nejautāja, jo domāja, ka man tas palīdz. Palīdzēja man rakstīšana un grāmatas. Nekādas terapijas, nekādas zāles nekad nespēs aizvietot to, kas pareizs šķiet tev pašam.
Un te nu es esmu tagad. Četrpadsmit gadu vecumā, ar mazliet sabojātu psihi un uztveri uz pasauli, ‘’sliktiem’’ draugiem un pieredzi ar psihiatriem.
Šis, protams, nav tik iespaidīgi, psihiatriskajās klīnikās neesmu gulējusi un trako kreklā sieta arī ne, bet šī varbūt ir atbilde uz jautājumu, kāpēc rakstu tik ‘’depresīvi noskaņotus’’ stāstus.
Uznāca iedvesma uzrakstīt kaut ko par sevi, un tā pagāja pusotra stunda. Paldies, ka izlasīji.
Izliksimies, ka nelasiju un mīnuss nebūs, bet patiesībā ļoti prasās viņu...