Vēlējos padalīties savā pieredze, jo varbūt kādam tas būs noderīgi.
Ir lietas, kuras pilnībā nespējam mainīt. Es vēlētos kaut reiz man būtu bijis viss saldāk, skaistāk un labāk. Taču par pārlieku lielu rūgtumu dzīvē arī nevaru sūdzēties, ja reiz vislielākā problēmu esmu bijusi es pati. Smagākā cīņa ir pašam ar sevi. Kad beidzot likās, ka es uzvarēju, priecājos un dzīvoju, jutu, ka tomēr viss smagnēji velkas man nopakaļ. Es cenšos un tomēr aizbēgt nespēju.
Aptuveni 5 gadus sadzīvoju ar depresiju, dažādās nopietnības pakāpēs. Patiesībā, iespējams, es vēl aizvien nezinātu, ka man tāda slimība piemīt, jo iepriekš vainoju tajā vecumu. Kā nu ne, esmu tikai 18 gadus veca, dzīves nepieredzējusi, naiva un maza. Pati nespēju pieļaut domu, ka visām manām problēmām sakne biju es pati, jo novēlu to uz sarežģīto pusaudžu vecumu, kas daļēji jau vien arī bija taisnība. Taču es neapzinājos vai nevēlējos to saprast, ka ne visi mani vienaudži ir tik distancēti un noslēgti kā es.
Nevaru īsti teikt, ka biju pavisam noslēgta, patiesībā es esmu ļoti atvērta un komunikabla, taču tik daudz, cik nu man spieda komunikācija ar cilvēkiem. Skolā es spēju visu dienu runāt ar cilvēkiem par dažādākajām tēmām, taču ārpus skolas ieslēdzos istabā un pazudu no pasaules. Iegrimu grāmatās, internetā un vecāki sūdzējās, ka es mājās praktiski neeksistēju, jo pastāvīgi esmu ieslēgusies savā privātajā telpā. Šķiet, ka šī nemitīgā mana komunikācija skolā ar cilvēkiem bija kā neapzināts kliedziens pēc vajadzības tikt pamanītai.
Es bieži aizmirsu sarunas vai lietas ko vēlējos pasacīt, teikuma vidū. Koncentrācijas spējas bija pielīdzināmas gandrīz nullei, kas arī izpaudās manās atzīmēs, lai arī cik smagi centos. Tolaik es jutos vientuļa, jo nevēlējos patiesībā saskatīt nevienu, kas atradās man blakus. Jutos dīvaina, neiederīga, kaut arī apkārt bija pietiekami daudz cilvēku, kas vēlējās būt man blakus un palīdzēt. Neviens jau īsti nezināja kā man palīdzēt, jo es neteicu, kā patiesībā jūtos un kas mani nomāc, centos būt pozitīva cilvēkos, kamēr vienatnē bieži izplūdu asarās, lielākoties nezinot par ko. Vienkārši neizturēja nervu sistēma un kontrolēt to nespēju. Lielākoties, visi bija pieraduši un uzskatīja par normālu, ja reizēm apraudājos cilvēkos bez iemesla, jo vienmēr izdomāju izfantazētu iemeslu kāpēc tā rīkojos.
Vienīgā vieta, kur es radu mierinājumu bija mans blogs internetā. Es visas savas emocijas atstāju tur, bija kāda neizprotama vēlme un cerība, ka ja ir kāds cilvēks, kurš jūtās tāpat kā es, tad lai viņš zinātu, ka nav viens pats savās emocijās. Es nekad neko nerakstīju konkrēti vairāk filozofēju, iepinu citas situācijas utt.
Reiz man no bloga atnāca anonīma vēstule e-pastā. Atceros, kā lasot to, es visa trīcēju. Kāds cilvēks apgalvoja, ka manos rakstos saskata depresijas pazīmes. Tā kā es pati nezināju, ko tas patiesībā nozīmē un man bija vien 16 gadi, es nobijos, ka dzīve līdz ar to man galā vien ir. It kā smejoties izstāstīju mammai par saņemto ziņu, uz ko viņa atbildēju, ka kaut kas tāds viņai esot jau iepriekš šķitis.
Tas nebija mierinājums ko es gaidīju. Pirmo reizi es saskāros ar vārdu "depresija" lielās šausmās un bailēs, ka neesmu es normāla, ka būtībā esmu norakstāms cilvēks. Ironiski, bet tobrīd iekritu vēl lielākā depresijā saprotot reālo vainu, bet neizprotot patieso nopietnību. Baidījos ko jautāt vecākiem, zinot, cik kategoriski mana mamma bija pret šādu slimību atzīšanu, sakot, ka tās visas ir muļķības. Tāpēc vecākiem neko nezinot, vizītē pie ģimenes ārstes pēc kārtējās apaukstēšanās,( kad pieļauju domu, ka vainīga bija nevis vājā imūnsistēma, bet nervu izraisīta saslimšana) ģimenes ārstei pajautāju palīdzību. Viņa man ieteica labu, pazīstamu bērnu psihoterapeitu.
Atceros kā mājās sēdēju ar numuru rokās, piezvanīju un vīlusies atklāju, ka uz pirmo vizīti jāiet ar vecākiem. Tā kā apņēmos risināt savas problēmas, saprotot, ka man vajadzīgs kāds, kas vismaz norādīs virzienu uz kuru tiekties, izrunājos par to ar vecākiem. Mamma neko neteica, bet vakarā saņēmu zvanu no omītes ar pārmetumiem, ka esmu sajukusi prātā, ka sabojāšu tikai sev nākotni utt. Neatceros nevienu dienu, kad vēl vairāk es būtu jutusies vientuļa un nesaprasta. Mamma ar mani runāja tā teikt caur zobiem, dusmojoties pār manu vēlmi, bet neizsakot savu viedokli tajā visā. Šķita, ka nu esmu kļuvusi par problēmu ne tikai sev, bet visai ģimenei.
Lai nu kā, esot pirmajā vizītē man šķita, ka esmu kā tipiskajās Amerikāņu filmās par psihologiem, kur psihologs rāda kartiņas savam pacientam un pacients skaidro ko tajās redz. Taču uz manām nebija melni pleķi neizteiksmīgās formās.
Man bija ierastas karikatūras, katru reizi kad man uzdeva jautājumu un manu atbildi izlaboja, jutos pavisam neaptēsta. Gala rezultātā man pateica to ko jau zināju, man ir sliktas koncentrēšanās spējas un lēna uztvere, taču tā nav bijis vienmēr. Reiz taču biju meitene, kas brauca uz olimpiādēm un vērtēšanas sistēmas skalā klasē vienmēr biju pašā priekšā. Tur nu es sēdēju, pirmo reizi jūtoties tik neizglītota un atpalikusi.
Kad šķita, ka vizīte jau ir beigusies, mani pārsteidza jautājums, vai esmu domājusi par pašnāvību. Vēl jo vairāk mani pārsteidza tas, ka atbildēju piekrītoši, jo biju vēlējusies samelot, taču neapzināti es jau stāstīju pilnīgi visu, ko citiem biju noklusējusi. To melno daļu sevis, kuru nekad neesmu vēlējusies atklāt. Vizīte beidzās ar nosūtījumu uz padziļinātāku izpēti un pāris antidepresantu receptēm.
Iemesls, kāpēc neviens manā ģimenē nevēlējās, lai apmeklēju psihoterapeitu, bija tāds, ka viņi baidījās, lai mani neievieto uzskaitē, kas traucētu man atrast studijas vai darbu pēc vidusskolas. Brīdī, kad mani nosūtīja pie cita speciālista, es nobijos, es nevēlējos sabojāt savu nākotni, jo par spīti visam man aizvien bija lieli sapņi un mērķi, kas vēl bija turējuši mani realitātē un raisījuši vēlmi dzīvot. Tāpēc es nosūtījumu izmetu, nevēlējos nokļūt sistēmā par kuru mamma jau bija mani brīdinājusi. Tieši tas man deva stimulu izkulties no situācijas pašai.
Pirmos divus mēnešus, zāles lietoju pēc pamācības. Sākotnēji, mana reakcija bija visai dīvaina un arī deva šķita pārāk liela, jo maksimālais, pēc receptes, esot 6 tabletes dienā,bet pēc psihoterapeita ieteikuma man bija jādzer 3 tabletes. Kad jutu izmaiņas un progresu, centos sevi pati veidot un mainīt. Centos kontrolēt domas un darbības, bet zāles lietot tikai nepieciešamības gadījumā. Varbūt nepareizi, bet pēc lielas apņēmības es tiešām izmainījos.
Es kļuvu par sabiedrības dvēseli un dzīvoju, šoreiz pa īstam. Depresija jau arī tagad reizēm par sevi liek nojaust, bet tas vairs nav salīdzināms ar kādreizējām izjūtām. Tagad manī ir parādījusies tik liela mērķtiecība, ka vairs nekas neliek domāt, ka kaut kas kavē mani no sasniegumiem un panākumiem.
Vēl aizvien man zūd koncentrācija, reizēm izjūtu nervu spriedzi un kā nesen uzzināju, man esot arī veģetatīvā distonija, kad sāku pie ārsta un interesēties par biežām sirdssāpēm, paaugstinātu spiedienu, reiboņiem un citām kaitēm. Kā arī pāris reizēm, nokļūstot slimnīcā, kuru laikā man atrada arī pāris citas nervu izraisītas veselības problēmas.
Es ļoti cenšos dzīvot, izliekoties, ka tā visa nekad nav bijis. Ignorēt to, bet, laikam, stresa izraisītas slimības bieži sevi liek manīt kaut kā savādāk. Lai kā censtos, pilnībā pazust no pagātnes, laikam, nekad neaizbēgšu, bet man ir pavērusies iespēja dzīvot labāk, par spīti visam, jo tomēr mēs paši esam savas dzīves kvalitātes noteicēji.
