Nokusa sniegi, palika siltāks un es varēju palikt ilgāk ārpus mājām tajās dienās, kad bija ārpusstundu nodarbības, lai satiktos ar Viņu. Mēs tikāmies tādās vietās, kur citi nesper kāju – visādos graustos un netīros nostūros, kur parasti marinēja dzērāji un vecāko klašu skolēni, kas pa kluso starpbrīžos devās turp smēķēt.
Nelāgi, bet man tas viss bija jauns. Es kā mazs bērns, nesaprotot, kas ir labs un kas ir slikts, par to visu priecājos. Es beidzot biju laimīga. Tik sen nebiju tik labi jutusies.
Kāpēc teicu, ka tas ir nelāgi? Kādai zināmai daļai sabiedrības tas varbūt šķiet pavisam normāli. Bet zinot, kāda ir mana ģimene, kā esmu audzināta, kādas morāles piekopj mani vecāki, tas viss, ar ko nu nācās saskarties, bija pret visām manu vecāku cerībām par manu nākotni. Arī manām toreizējām ilūzijām par savu nākotni tas neatbilda, jo tā turpinot, tas ne pie kā laba nenovedīs.
Citu acīs es vienmēr biju kā priekšzīmīgā, pareizā meitene, kas, nedod Dievs, pateiks kādu lamu vārdu, meitene, kas nerīkojas kā citi. Es negribēju rīkoties kā citi, tad es justos kā viena no daudzajām avīm aitu barā, bet es arī nevēlējos rīkoties tā, kā rīkojos. Es gribēju būt Es, bet nespēju, jo turpat skolā strādāja arī viens no maniem vecākiem. Man vienmēr bija vispirms jāpadomā par to, ko teiks vecāki, ko teiks skolotāji, tikai tad jāver mute vaļā vai jārīkojas.
Es vienkārši nevēlējos pievilt vecākus, nevēlējos izraisīt konfliktus. Man riebās strīdi, jo tie mani nogurdināja, pat tad, ja es pati nebiju iesaistīta konfliktā, tikai to dzirdēju, es ātri vien jutos iztukšota, it kā tie, kas strīdas, būtu no manis izsūkuši visu enerģiju (vampīri tādi!).
Un visa šī rezultātā, es skolā jutos kā baltais zvirbulis. Lai gan visi mani zīmēja tik baltu, tik baltu..., manī iekšā kaut kas plosījās tik melns... Un, sajaucot šīs krāsas kopā, es jutos pavisam pelēka.
Bet, kad biju ar Viņu, tikai tad es varēju visas maskas nomest malā un justies brīvi, runāt brīvi, rīkoties brīvi. Es varēju izlīst no būra un lidot. Es jutos kā dumpiniece, jo prātā es redzēju savus vecākus ar pārmetošiem skatieniem, kas lika justies tā, ka esmu pārkāpusi visus iespējamos noteikumus.
Bet ko Tu dullai padarīsi? Tāds jau ir tas iemīlēšanās sākums, ka viss vienalga par apstākļiem.
