Mēs pa dienu izlikāmies, ka nekas nav bijis. Centāmies uz otru neskatīties, lai gan tik ļoti gribējās. Bet nedrīkstēja taču tik viegli visu atklāt kā tādu grāmatu citiem. Gribējās to visu paturēt tikai sev. Mēs gribējām, lai tas ir īpaši.
Mēs turpinājām sarakstīties. Mēs nekad nesazvanījāmies. Viņš bija ļoti kluss un nerunīgs. Un tieši tas manī Viņu visvairāk pievilka, jo tos dziļos ūdeņus tik ļoti gribējās izpētīt. Man vispār nekad nav īpaši paticis runāt pa telefonu. Es labāk paciešos un gaidu, kad ar cilvēku satikšos aci pret aci. Man svarīgi ielūkoties otra acīs, redzēt otra žestus un mīmiku. Turklāt, ja mēs sazvanītos, tas liktos aizdomīgi citiem mājiniekiem. Viņi sāktu tirdīt un izmānītu visu slepeno informāciju gaismā. To nu es dikti negribēju..
Es to negribēju, jo zināju, ka viegli nebūs.. Es biju gudra, talantīga meitene, kas iesaistījās sabiedriskās aktivitātēs, bet Viņš – ar daudz nesekmīgām atzīmēm, sabiedrībā nelabprāt rādījās, katrā ziņā nevēlējās tikt pamanīts, atšķirībā no manis. Turklāt no manas dzimtas radi ir daudzos ievērojamos amatos, bet viņa dzimtā es nezinu, vai kādam vispār ir augstākā izglītība. Pilnīgs pretstats. Bet pretpoli taču pievelkoties. Tieši tas man patika. Viņš bija pilnīgi savādāks, neparedzams..
Un tieši tas arī visu padarīja grūtu. Es nezināju, ko viņš domā, kā viņš rīkosies. Tas mani reizē pievilka un reizē kaitināja. Man parasti patīk visu kontrolēt, zināt, kas būs, kā būs, lai būtu drošības sajūta. Drošība... Galvenais esot, lai ar otru justos drošībā... Es ar viņu tā nejutos. Vismaz apziņas līmenī noteikti ne. Bet emocionāli, fiziski es jutos drošībā šeit un tagad, nedomājot par rītdienu. Un man tā mirkļa sajūta bija svarīga.
Es jutu, ka ar katru satikšanās reizi, man viņš iepatīkas aizvien vairāk un vairāk. Negribējās klausīties savā racionālajā prātā, ka viņam nav šitā un viņš nemāk to, ka ar viņu nebūs tas un ar viņu nebūs tā.. Es iespītējos pretī sev un ļāvos tai neredzamajai stīgai, kas vilka mani viņam tuvāk.. Un tāpēc bija jācieš. Jācīnās pašai ar sevi iekšēji. Man bija jāpārkāpj visi ieaudzinātie likumi un morāles, lai tikai būtu ar viņu. Man bija jāmelo, jāslēpj, pat savu krājkasītes naudu es lēnām sāku tērēt.. un ne jau saldumiem vai uzkodām, bet gan grādīgam dzērienam. Un es pat nezinu, kāpēc.. Man tas patika un man tas riebās. Tās briesmīgās pretrunas!
Tāpēc arī ik pa laikam prātā iezagās nelāgas domas.. Ja nu viņš mani tikai izmanto? Ja nu tur kaut kas slēpjas apakšā.. Es viņu nepazinu, lai uzminētu, tāpēc visu laiku mūsu nesen uzsāktajām attiecībām sekoja bailes. Bailes no nezināmā..
