›

Mana pasaule #6 4

32 3

Šeit atskatīšos pagātnē. Tās būs atmiņas par to, kā man piepildījās jau sen izsapņotā vēlēšanās - tikt pie puiša. Tas bija tā.. dažas dienas pēc tās balles bija jāiet uz skolu. Un man bija divpusīgas jūtas: pirmkārt, ļoti gribējās iet, lai redzētu Viņu, otrkārt, ļoti negribējās, jo bija tik nāvīgi bail no tā, kā Viņš izturēsies. Man bija bail arī no citu skatieniem, jo skolā parasti viss izplatās ātri. Kas ar ko nolaidis pēdējā ballē - tā jau bija karstākā tēma vecāko klašu starpā.

Bet nu jāiet vien bija. Nebūtu jēga bastot skolu, jo agrāk vai vēlāk tur būtu jāierodas. Es ierados skolā un viss, kas manā galvā, bija Viņš. Es gribēju zināt, vai Viņš vispār būs skolā. Un tad es Viņu ieraudzīju. Es Viņu ieraudzīju un Viņš ieraudzīja mani. Man kā tāds zibens trieciens iedaudzījās sirds un pat galva nedaudz noreiba. Tas bija īss mirklis. Tikpat īss, cik Viņa pavērstais skats uz manu pusi, mūsu acu kontakts. Un Viņš.. kā nekas nebūtu bijis aizgāja ar saviem čomiem tālāk..

Man viss uzreiz bija skaidrs. Un arī pilnīgi nekas nebija skaidrs. Pretrunas manā prātā, Tik ātri nevarēja neko noteikt. Bija jānogaida. Kā nekā arī es uztraucos par to, ko domās citi, vai viņi redz, ka es raugos savādāk uz Viņu, vai citiem ir kaut kādas aizdomas.

Izrādās, neviens neko par to, kas bija ballē starp mums, nezināja, jo tas īstenībā notika ārpus kultūras nama. Tas bija ārā. Tumsā.

Visi aprunāja citus cilvēkus. Tas bija atvieglojums.

Trīs dienu laikā no Viņa neko nevarēja saprast. Vienīgais, kas bija uz labu, tas, ka vakaros sākām sarakstīties ar sms. Trešās dienas vakarā, kad man bija ārpus klašu nodarbības, es manīju, ka Viņš turpat ar saviem draugiem apkārt grozās. Kaut kādā brīdī viens no Viņa draugiem mani pasauca, jo Viņam man esot kas svarīgs sakāms..

Man bija atkal divi varianti - vai nu Viņš mani pasūtīs, vai arī gribēs ko vairāk...

Es apsēdos viņam pretī uz gara... Autors: ūdensaste Mana pasaule #6

Es apsēdos viņam pretī uz gara beņķa, ieskatījos acīs un lūdzoši gaidīju. Es redzēju, cik ļoti Viņš bija uztraucies. Tas bija tik acīmredzami, jo Viņš burtiski trīcēja. Tas bija lipīgi. Es arī satraucos. Manīju arī to, ka Viņš bija nedaudz sameties. Par to es Viņam uzmetu nosodošu skatienu, bet Viņš attaisnojās ar vārdiem „tas drosmei”. Tā arī Viņš nesaņēmās. Viņš ir pārāk kautrīgs un kluss. Es jau sajutu, ka nekas slikts tālāk nedraud un vienkārši spēru pirmo soli.

„Vai Tu vēlies man ko pajautāt?” es prasīju.

„Jā.” Viņš satraukts atbildēja.

Tad es arī sajutu, ka pati jau no visām miesām trīcu. Tā mēs abi, apsēdušies viens pret otru uz garā beņķa un iekrampējušies tajā ar rokām, raudzījāmies viens otram acīs. Tad es sadūšojos un vaicāju: „Vai Tu gribēji piedāvāt man būt par Tavu meiteni?”

Tad Viņš nedaudz atspringa un atbildēja: „Jā.” Un raudzījās tagad manī ar vaicājošu skatienu, gaidīdams, kas nu būs.

Un vai ziniet, ko es atbildēju? Nu, protams, ka JĀ! (Kā nekā es tik ilgi biju jutusies vientuļa. Es pat lūdzos Augstākajiem spēkiem, lai tie man atsūta vienu vienīgu cilvēku - puisi- kas mani saprastu, mani pasargātu no visa un visiem.) Un Viņš atviegloti nopūtās, pasmaidīja un, smaidīdams kā maija saulīte, paņēma manas rokas savējās un nelaida vaļā.

Man sāka kutēt vēders. Mans prāts bija it kā aizmiglojies. Sajūta bija tieši tāda – kā vieglā reibumā. Un sirds tik strauji pukstēja. Viss pārējais atkal jau bija mazsvarīgs - bija tikai Viņš un es.

Drīz vien es attapos ārā. Laikam Viņš bija mani izvadījis pa durvīm ārā, lai abi varētu ievilkt svaigu gaisu krūtīs un apskaidrot prātu. Sniga skaists balts sniegs. Viss bija kluss. Ārā (kā par brīnumu) neviena nebija. Pat Viņa draugi bija kaut kur notinušies. Sāka jau krēslot. Neteikšu, ka prāts baigi būtu atguvis savas domāšanas spējas. Es pacēlu acis, ielūkojos Viņējās, tad nolaidu tās nedaudz zemāk uz Viņa kārdinoši sārtajām lūpām. Kārtējais tauriņa pieskāriens vēderā, maza neveiklības sajūta un mūsu lūpas sakļāvās... Es biju tādā svētlaimē. Mēs abi bijām.

Mēs norunājām, ka pagaidām to visu paturēsim noslēpumā no pārējiem tik ilgi, cik vien iespējams. Negribējās kaut kā tik viegli to visu sabojāt, zinot skaudīgos vietējos...

32 3 4 Ziņot!

Ieteikt: 0 0 0