Šajā laikā manā dzīvē sākās jauns pavērsiens, kas izmainīja visu turpmāko manu dzīvi..
Pirmīt biju ieslīgusi mazvērtības kompleksos par sevi, sapņodama, kā būtu, ja būtu. Pirmīt bija aizmiglots prāts ar puisi, kuru nemaz nepazinu, bet no malas klusītiņām pie sevis apjūsmoju. Es cerēju, ka tieši tas puisis kādreiz noķers manu jūtu strāvojumu un pats piedāvās draudzību. Es naivi cerēju un gaidīju uz vienu, un principā jau biju atmetusi cerību, ka vispār mani kāds iemīlēs.
Bet izrādījās, ka gluži tāpat, kā es sapņoju par to skolas smukāko puisi, par mani sapņoja Viņš- cits puisis,- neizrādīdams ne mazāko simpātiju kripatiņu.
Bija vēla ziema. Balle. Es biju ar draudzeni divatā un gribēju dabūt nelielu lidojumu galvā. Zināju, ka Viņš parasti ir tādā lidojumā, ka tālāk par krēslu zāles malā nemēdza tikt. Līdz ar to saņēmos, aizgāju pie Viņa, kamēr Viņš bija stabils un runājams, iežmiedzu Viņa plaukstā piecīti, pavērsu savu lielo acu pāri uz augšu un palūdzu, lai Viņš, kā pieredzējis šai lietā, izpalīdz, un aizgāju atpakaļ pie draudzenes.
Drīz vien viņš bija atpakaļ un viss pārējais iegriezās tādā straujā, bet patīkamā virpulī. Svarīgākais, ko atceros, bija tas mirklis, kad viņš paņēma manu plaukstu savējā, neko nesakot, un gāja klusēdams man līdzās nakts tumsā. Man bija tik labi! Tik, labi, ka viss pārējais, kas norisinājās un atradās man apkārt, bija vienalga. Tas puisis, kurā biju saķērusies, izlidoja no manas galvas vienā acumirklī. Tajā pašā acu mirklī, kad mana plauksta sajuta patīkamu strāvojumu, kas strauji izplatījās pa visiem nervu neironiem, liekot manai sirsniņai patīkami salekties.
Pirmīt nekad nebiju ko tādu jutusi. Tas bija neiedomājami. Tā gaisīgi kutinošā sajūta vēderā. Ķermeņa trīsas. Mirdzošās acis. Skatiens, kuru nav iespējams nomaskēt. Smaids, kuru nav iespējams apspiest. Un vēl miljons domu, kas zibens ātrumā virpuļo galvā un sitās pret pakausi un pieri, skaļi kliedzot – ko tagad? Kas būs? Tik daudz simptomu, kas parādās vienā acu mirklī, var liecināt tikai par vienu saslimšanu – iemīlēšanos..
