Sveiki, spoki!
Neesmu es baznīcas piekritēja. Vispār parasti no baznīcām es vienmēr esmu izvairījusies. Kur nu vēl par atrašanos iekšpusē.. Tad es jūtos dikti neomulīgi. No visām baznīcas sienām nāk tāds smaguma vilnis, kas sev nes līdzi simtiem cilvēku sāpju, problēmu, bēdu, vārdu sakot, visu, kā dēļ vispār cilvēki pārsvarā baznīcā iet. Un to visu pastiprina ikonas ar krustā piesistu Jēzu, kas ar asiņojošām brūcēm un ērkšķu vainagu galvā skumji raugās lejup
Domāju, ka deviņos gadījumos no desmit ļaudis iet uz dievnamu lūgt palīdzību kādā sarežģītā, problemātiskā jautājumā, gūt cerību, ka kāds neizārstējamais slimnieks tiks izdziedēts, justies drošam, ka aizgājušie draugi un tuvinieki ir pasargāti no elles liesmām, vai vēl miljons visādu negatīvu notikumu pēc. Tikai viena desmitā daļa iet tur pateikties par kādu labvēlīgu Dieva radītu brīnumu vai meklēt mieru, vai iedvesmu. Un vēl pozitīva lieta, protams, ir visvisādi garīgās mūzikas koncerti (ja netiek pārlieku dziedāta kāda skumjā mesa, kā saturs nav pozitīvismu rosinošs), jo akustika dievnamos ir lieliska.
Kāpēc vispār es par baznīcu aizrunājos? Tādēļ, ka, izlasot 6 gadus veco dienasgrāmatas ierakstu (zem bildes), paliek tāds iespaids, ka esmu baigā kristiete. Kristiete es esmu, jā. Tas ir, mani vecāki mani ir nokristījuši, esmu arī iestiprināta un iesvētīta. Karoč esmu izgājusi pilnu baznīcas kursu un varu precēties altāra priekšā, bet.. es nejūtos tam piederīga.
Nepatīk man tie baznīcas likumi. Es negribu justies kā viens liels grēks. Tādēļ neesmu viena no tām meitenēm, kas ir izsapņojusi savas kāzas skaistā, baltā kleitā, mijot gredzenus un sakot „jā” vārdu Dieva priekšā...ne, ne..Tas galīgi nav priekš manis. Vēl pie tam baznīcas parasti ir drēgnas. Kāzu kleitā es tur nosaltu zila. Vienīgi pa virsu varētu uzvilkt baltu, pūkainu pončo jaciņu, kas laikam skaitās stilīgi, bet man tas galīgi nepatiktu - izskatīties kā polārlācim savā kāzu dienā. Vārdu sakot, tur, manā izpratnē, nav nekā pievilcīga.
Bet tas nemaina to, ka es ticu. Es ticu Augstākam spēkam, es jūtu, ka kāds mūs visus vada, un nebaidos to saukt par Dievu. Tikai mana izpratne par to, kas ir Dievs, noteikti atšķiras ar īsta kristieša izpratni. Nu kaut kā tā.
Kamēr izfilozofējos par vienu tēmu, jau būšu arī savākusi tos vajadzīgos 150 vai cik tur vārdus ievadā.. Un te nu tālāk zem manas ilustrācijas ir mazs, bet nozīmīgs mirklis manā dzīvē.
