Šonakt biju iedvesmota un tik ļoti gribējās padalīties ar Jums vienās no savām tīņu vecuma pārdomām. Lēnā gaitā, mierīgi, bez steigas visu pārlasīju dienasgrāmatā, pārrakstīju datorā, uzzīmēju ilustrāciju, ieliku publicēt, bet, kā esmu ievērojusi, jāgaida līdz rītam, kad tiks raksts apstiprināts. Administratori tomēr nestrādā 24h diennaktī.
Sagaidu rītu, bet še Tev! Mani jau ir pievīlusi aina pa logu – no debesīm atkal krīt sniegs un atkal viss ir balts. Man nepatīk sniegs. Šogad vairs ne. Bet tas ir sīkums.
Ieeju spokos, skatos, pienākusi vēstule, ka mans raksts ir dzēsts, jo tas esot par īsu, nepietiekot vārdu! Un mani pārņēma tādas dusmas! Es saprotu.. labi.. atsūtīja vēstuli ar paskaidrojumu. Bet varēja vienkārši pabrīdināt, neapstiprināt rakstu un ļaut man to izlabot un pagarināt tekstu, nevis brutāli IZDZĒST!
Zinu jau zinu.. Būs pārmetumi, ka vajadzēja saglabāt datorā un tā, jo visādi var gadīties, BET! Visi nav vienādi. Es neesmu tāda kā visi. Es nedomāju un nerīkojos standartā, kā vidējais cilvēks! Laikam vispirms daru, pēc tam domāju.. Impulsi. Ambīcijas. Tik ļoti biju sasapņojusies, ka kādu mazu daļiņu no sevis atkal būšu publicējusi plašākai sabiedrībai. Bet nē!
Es jūtos vīlusies. Es neuzskatu, ka tādam ir jābūt administratora darbam. Ir tāda sajūta, ka šis cilvēks neieredz tādus rakstus, kā manējais. Liekas, ka viņš neiedziļinājās, vienkārši uzmeta aci, vai atbilst standarta izmēriem un nospieda opciju „izdzēst”, jo lūk, sarakstīti kaut kādi suņa murgi, kurus tāpat neviens nelasīs un nenovērtēs ar plusiņu.
Es ceru, ka šoreiz raksts ir pietiekamā garumā un ka netiks izdzēsts par apvainošanu vai ko tādu. Es negribu uzsākt strīdus, esmu vienkārši aizskarta, tāpēc dalos savās domās. Es novērtēju administratoru darbus, jo zinu, ka viņiem jāsaskaras diendienā ar visādiem sviestiem un viss jāizfiltrē. Nav viegli, protams. Bet varbūt tomēr tieši sadaļas „Likteņstāsti” rakstus nevajag tik brutāli dzēst, bet gan dot jaunajam spocēnam otru iespēju..
Un vēl viena lieta. Ja jau tik svarīgs ir tas vārdu skaits, tad kāpēc , veidojot rakstu, sānā neuzrādās blakus tiem jocīgajiem skaitļiem arī vārdu skaitītājs?
Nu varbūt esmu pārāk „zaļa” vēl šajā mājaslapā un neko nesaprotu. Droši vien tagad daudzi domā – ko tā muļķe te vispār cepās par tādiem „sūdiem”?
Ceru, ka neviens neaizsvilsies un neizdzēsīs manu profilu, jo tad gan es būšu zvērā..
Nu labi. Pietiks par manu tagadējo emocionālo stāvokli. Pievērsīsimies vecajam, sen pārdzīvotajam domu mākonim par nevainīgas meitenes slepeno skolas mīlestību..
