Biju kādu laiku nozudusi savā reālajā pasaulē un dzīvē, bet nu atkal ir uznākusi iedvesma padalīties ar savu pasauli un atmiņām. Šeit turpināšu par savām attiecībām, pārdomām par sevi un savām jūtām ar citātiem no savām dienasgrāmatām.
Tie, kas nesaprot, par ko grozās runa, var ieskatīties manā profilā un izlasīt iepriekšējos rakstus. Tie visi ir realitāte un fragmenti no manas pagātnes. Nekas nav piedomāts klāt, viss ir patiess un īsts. Esmu pilnībā atklājusies Jums, ja neskaita to, ka savu identitāti paturu pie sevis, lai neizraisītu liekas un nevajadzīgas tenkas.
Lai labi lasās un ceru, ka kaut kas arī aizķersies Jūsos no šī visa!
„Man pietrūkst Viņa. Tagad, kad man nav vairs jādomā par nevienu te Latvijā, es atkal jūtu ilgas pēc Viņa. Es taču Viņu mīlu! Man visu laiku ir nojauta, ka pēc 5 gadiem mēs būsim kopā. Un šoreiz uz mūžu...
Ai! Tas liktenis ir tik neparedzams! Tas ir tik kaitinoši! Es sāku domāt – nevajadzēja man neko ne ar viņu, ne viņu, ne to viņu, ne viņu... Izšķirties vajadzēja! Tas gan. Domāju, tas liek apdomāties mums abiem. Bet tas, ka esmu nogrēkojusies...bļin! Stulbā es! Vajadzēja palikt tikai Viņam, pat neesot kopā ar Viņu. Saglabāt sevi citu neskartu. What a shame...
Un tomēr... Viņš spēja man paskatīties acīs, pieskarties man, noskūpstīt. Par spīti tam, ka biju visu pārtraukusi un turpinājusi ar citu. Viņš tiešām mani mīl un es – Viņu... Tāds apburtais loks! Āāāh...
Rīt ir īpašs datums... Mums abiem. Nekad neaizmirsīšu... :*
26.04.2010.”
