Es vairs nevarēju nociesties, saņēmos un nosūtīju bijušajam puisim īsziņu ar jautājumu, kā Viņš jūtas. Un Viņš man par pārsteigumu man atbildēja. Viņa ģimene bija nonākusi finansiālās grūtībās, Viņš nevarēja saņemt katru nedēļu pietiekamu naudas summu, lai aizdotos uz skolu un tur nedēļu nodzīvotu. Protams, ka Viņš bija salauzts un arī vairs nespēja uz skolu aiziet. Viņš vairs nemācījās. Dzīvoja mājās un plānoja doties uz ārzemēm.
Visas šīs ziņas mani šokēja. Vēl jo vairāk fakts, ka jau pēc mēneša Viņš taisījās lidot prom un, Viņa vārdiem sakot, ”uz neatgriešanos”. Manā sirdī uzreiz iedūrās asa sāpe. Es nespēju to visu aptvert. Es nevēlējos, lai Viņš dodas prom. Es vēlējos.. es vēlējos Viņu vismaz vēl pēdējo reizi satikt un arī Viņš to vēlējās. Tā nu es mēneša beigās aizbraucu pie bijušā. Viņš mani klusēdams sagaidīja. Mēs klusēdami ar kājām devāmies uz Viņa mājām. Mēs klusēdami iegājām Viņa istabā, klusēdami apsēdāmies un.. klusējām. Tad es vairs nespēju izturēt. Es vēlējos Viņam pieskarties, sajust Viņa smaržu. Es pieglaudos Viņam klāt un Viņš mani silti apskāva. Man palika tik labi, ka asaras sāka gāzties pār vaigiem. Un sapratu, ka arī Viņš raud. Un tad mēs saskūpstījāmies...
Un es sapratu, ka nu es krāpju savu puisi ar puisi, kuru pirms tam nokrāpu ar viņu pašu. Es sapratu, ka tā nedrīkst un nākamajā dienā viņu diezgan nožēlojami pametu - ar īsziņu... Ar garu, izsmeļošu īsziņu, kurā paskaidroju, ka Viņš ne pie kā nav vainīgs, bet es, ka man bija grūti no vienām attiecībām ielēkt otrās, ka man vēl nav sadzijušas vecās rētas, kas traucē.. Viņš bija sagrauts, salauzts. Un es jutos briesmīgi. Bet es skaidri zināju, ka tik un tā nekas nebūtu ar viņu ilgstošs sanācis. Labāk laist jauko puisi vaļā, lai viņš satiek savu īsto laimi...
Nu es biju brīva. Bet sajutos kā ieslodzīta. Es vairs vispār neko nesapratu. Sapratu tikai to, ka esmu palikusi viena. Ka jādzīvo vien uz priekšu, neskatoties atpakaļ un arī pārāk uz priekšu ne.
