Domāju, ka katrās attiecībās pienāk tāds brīdis, kad visi taureņi vēderā beidz lidināties (kā nekā arī tiem jāatvelk elpa), tā saucamās rozā brilles nokrīt (jo degunu agrāk vai vēlāk sāk spiest), un visas pasaules košās krāsas paliek pelēkākas (jo saulei priekšā mēdz pieiet mākoņi). Viss atgriežas līdzīgā sajūtu stāvoklī, kā bija kādreiz – pirms visa sākuma ar otru cilvēku.
Arī psiholoģijā vidusskolā mums stāstīja par pāra attiecībām, un tur esot kāpumi un kritumi. Jo augstāk virs zemes iemīlēšanās stadijā atrodies, jo zemāk drīz kritīsi. Tajā pirmajā kritumā daudzi pāri izšķiroties, jo necenšas pieņemt nesen pamanītos trūkumus otrā cilvēkā, bet tie, kuri mēģinot kritisko situāciju saglābt un to kaut kādā veidā izdara, ieiet citā attiecību pakāpē un nākamo attiecību krīzi jau spējot vieglāk pārvarēt. Ja pārvarot trīs krīzes, tad viss ļaunais ir aiz muguras, un nākotnē vairs nekas nedraudot, ja nu vienīgi nāve, ar ko agrāk vai vēlāk jāsaskaras ikvienam.
Es pirmās daudz maz smagās problēmas un apgrūtinājumus attiecībās ar puisi grūti panesu, un drīz vien manā galvā sāka rasties visvisādas šaubas un nepārliecinātība par sevi, par viņu, par mums. Es jau ar interesi sāku skatīties uz citiem puišiem un paslepus iedomāties, kā būtu, ja būtu.
Bija arī gadījums, kad es sadraudzējos ar kādu puisi, kas kļuva man par uzticamu draugu. Tik uzticamu, ka viņam varēju stāstīt visu un saņemt arī pretī atbalstu un noderīgus padomus. Ar viņu sāku pavadīt kopā arvien vairāk laika. Viņa klātbūtnē laiks aiztecēja nemanāmi. Mums kopā pavadīt laiku bija patīkami, jautri un interesanti. Mūs daudz kas saistīja. Un es sajutu pret viņu simpātijas, kas sāka kļūt spēcīgākas. To pašu jutu arī no viņa puses. Un tā kā mēs bijām tik uzticami, mēs to viens otram atklājām.
Tas viss bija tik negaidīti. Viņš bija pilnīgs pretstats manam puisim. Tas man patika, un tas mani biedēja, jo viss tuvojās liktenīgai dienai. Tāda diena pienāca. Es pavisam nopietni apsvēru esošo attiecību pārtraukšanu, lai uzsāktu jaunas. Man bija jāizdara izvēle. Un to es arī izdarīju.
Es nevarēju pamest savu puisi bez iemesla - tikai tāpēc, ka biju atradusi kādu, kas bija tuvāk, vairāk ar mani runāja, vairāk izrādīja emocionālu interesi un bija inteliģentāks. Mans puisis man taču neko sliktu nebija izdarījis. Viņš vispār uz citām pat neskatījās. (Lai gan es vienmēr piesardzīgi un ar greizsirdību vēroju viņu runājam ar vai par kādu sieviešu dzimuma pārstāvi.)
Galu galā, tā teikt, kāja pa kreisi man nepaslīdēja. Un viss nu jau ar labāko draugu arī palika vien plagālā līmenī. Lai gan bija grūti, mēs turpinājām dzīvot kā pirms tam. Es sāku novērtēt vairāk savu puisi un pati sevi, bet ar draugu saglabāt labās attiecības. No šīs situācijas daudz iemācījos.
