Cilvēkam kādreiz iestājas brīdis, kad nervi ir saspringuši, kaut kas tiek palaists garām, neizdarīts, varbūt tiek izdarīta kāda kļūda, un tam seko nožēla, tam seko sprādziens. Mamma jau iepriekš brīdināja: „Tu esi atombumba...”
Viņai bija taisnība. Kā vienmēr. Es esmu jūtīga kā atombumba, vajag tikai nedaudz mani pakairināt un es uzsprāgšu, izplūdīšu asarās. Ar laiku man sanāk arvien grūtāk un grūtāk sevi savaldīt. Es vairs nespēju sevi kontrolēt, nespēju saņemties. Un šie depresijas brīži aizvien biežāk sāk skart mani. Es jūtos sarobota, sagrauzta kā franču caurumainais siers.
Es apsolīju, ka nekad nenovedīšu kaunā sevi un savu ģimeni. Kā vienmēr, savu solījumu esmu lauzusi. Man par sevi ir tāds kauns, ka gribētos vienkārši pazust un neatgriezties. Pārvērsties par puteklīti uz augstākās skapjaugšas, lai neviens mani neaiztiek un neatrod.
Nevaru saņemties kā senāk, tikai ļauties sliktām lietām, baudāmām lietām. Nē – mīlestībai... pat to es sāku grauzt. Es nezinu, kas notiek ar mani. Bet es jūtu, ka kļūst arvien sliktāk. Tas nav normāli, ka jāraud tā, ka galva jāķer kopā no stresa.
Man kauns.. esmu nolaidusies. Manas atzīmes skolā ir drausmīgas. Es nespēju to pārdzīvot. Pamatskolā tik ideāli mācījos. Neciešu sliktas atzīmes.
Kavējumi... daudz... neattaisnoti. Visi. Aiziet uz skolu es varētu, bet mani kāds spēks rauj atpakaļ, neļauj doties, jo zina, ka tur nav mana īstā vieta. Labāk vienkārši neiet... Mācīties es gribu. Ļoti. Bet tur... nē.. Kaut kas mani novērš no tā. Tā atmosfēra, tā spriedze, mūžīgie draudi no skolotāju puses.
Es domāju, maniem vecākiem ir kauns. Viņi ir tik labi, viņi dara visu, lai man būtu labi, bet es... muļķe... pret viņiem neizturos labi.
Bļāviens, mamma arī ir tikai cilvēks. Viņu skolā ēd nost. Mana mamma taču galīgi nav dzelzs sieviete. Viņa ir porcelāns. Trausla un dārga. Viņa ir pelnījusi pašu labāko, nevis sevis pazemošanu skolēnu priekšā.. mana mīļā mammīte...
Un tētiņš. Viņš ir tik labs. Viņš strādā vaigu sviedros, lai mums būtu, ko ēst, un dzīvo tādos apstākļos, kādus viņš nav pelnījis, bet es gan dzīvoju – viņa naudas patērētāja, nenovērtētāja.. viņš mūsu dēļ ir gatavs uz visu, un mamma arī.
Es mīlu savus vecākus un nožēloju, ka viņiem tā jācieš manis dēļ.
Tēt, es nedusmojos uz Tevi! Es zinu, ka Tev jau tā nav naudas. Es pusi no saviem 20 Ls atdevu Mīļajam, lai viņš spētu aizbraukt uz skolu. Man nepietika priekš mēnešbiļetes. 10 Ls pirmajā dienā aiziet par pārtiku, parādiem. Piedod, tēt, es mīlu Tevi!
Piedodiet, skolotāj, ka Jums par mani jāatbild direktoram. Ka kavēju stundas, ka man ir neieskaitīts. Bet Jūs esat labs cilvēks. Es novērtēju Jūsu darbu. Jums jau tā ir daudz problēmu – viens no audzināmajiem nav atradies, visi basto, visiem sliktas atzīmes, skolotāji un vecāki sūdzas. Piedodiet, man jau tā par sevi kauns. Tagad vēl lielāks.
Un piedod, Mīļais, ka Tev jāklausās manā šņukstēšanā, ka Tev jāslauka mana pieraudātā seja un jāmierina. Piedod, ka nespēju Tev nekādi palīdzēt, nespēju uzlabot Tavu finansiālo stāvokli, atzīmes, dzīves līmeni. Piedod, Tu neesi pelnījis tādu dzīvi. Tu esi pelnījis pašu labāko, jo Tu esi labs cilvēks. Es nesaprotu, kādēļ citi tā nedomā. Es mīlu Tevi!
Piedodiet! Man kauns par sevi...
/05.03.2009./
