Mana dienasgrāmata- 21.septembris1

<<Sākums

<<Iepriekšējā lapa

Rīts. Pamodos. Kaut kā tā, neapjēdzot, kas notiek, pamodos. Vakar centos aizmigt desmitos, bet velti. Pēc nogulētas sestdienas un svētdienas grūti atgriezties ikdienišķajā ritmā, bet tas tā- gan jau pāries ar laiku.
Virtuve. Brokastu pārslas ar pienu. Piens ieskābis, bet to pamanu tikai pēc tam.

Pietura. Pieturā nonācis esmu pēc tā brīža, kad autobuss ir atnācis. Labi, ka ir liela rinda un tas nekur nebrauc bez manis. Ļaužu ir daudz. Par laimi, citiem par nelaimi, apsēdos pēdējā brīvajā vietā autobusa aizmugurē. No rītiem te ir vēl savādāka atmosfēra!

Koledža. Ceļā uz koledžu mani apstādināja pagalmā strādājošs cilvēks un pajautāja, cik ir pulkstenis. Steigā izvilku telefonu un parādīju. Pieņemu, ka tas, ka sastapu cilvēku, kurš man kaut ko jautāja bija zīme. Šo zīmi neprotu nolasīt, bet ļoti iespējams, ka drīz pratīšu lasīt arī zīmes.

Ienācis koledžā, eju līdz informātikas kabinetam, bet tad izrādās, ka pirmā ir vēsture. Nu nekas. Eju atpakaļ un kāpju līdz vēsturei. Izdalīja klades, kuras bijām nodevuši ceturtdien. Biju priecīgs, ka dabūju stabilu atzīmi- sešinieku par darbu ar avotiem. Šo stundu runājām par piramīdām (neapejama tēma, ja runā par Ēģipti), nākamstundā paredzētas prezentācijas par seno divupiešu un ēģiptiešu izgudrojumiem. Tad vienā brīdī pasniedzēja jautāja, vai kāds var pateikt, kāpēc izmira maiju cilts. Kursabiedrs nokliedza, ka viņa dēļ. Pasniedzēja uz to atbildēja ar vārdiem:"Sēdies, divi."
Diezgan klasiska frāze, bet agrāk nebiju dzirdējis, ka kāds skolotājs vai pasniedzējs būtu to lietojis. Īsāk sakot, gāja interesanti.
Tagad ir pienācis laiks informātikai! Šis pāris ir viesis manī uztraukumu kopš pagājušās pirmdienas. Parasti satraucos, kad kaut kas ir jāprezentē vai jāstāsta, bet šoreiz bija vēl interesantāk. Informācija par tēmu man bija ļoti mazā apjomā un mani uztrauca fakts, ka es varētu būt neizpildījis prasīto, bet nē, viss beidzās diezgan skaisti un dabūju septītnieku (viss kas notiek, notiek uz labu, vai labā pavadībā!).
Skan skolas himna un visi iet ēst! Ēdnīca. Atnāku. Daudz cilvēku. Stāvu rindā. Mēģinu sadabūt naudu vistas filejai, bet makam iesprūst rāvējslēdzējs. Pienāk mana kārta. Viņiem nav vistas filejas. Aizeju.
Sports. Pirms sporta ir neilgs laiks, kas vēl ir palicis no pusdienu starpbrīža. Skatos, kā citi spēlē dambreti un saprotu, ka pats neprotu to spēlēt. Sākas sports. Nodarbība notiek ārā. Ārā līst. Iesildāmies un noskrienam apli jeb 500 m (neviens nav novācis ābolus zem konkrēta koka). Sākumā ir ieskaite uz bumbas mešanu, kuras brīdī saprotu, ka neprotu ne grūst, ne mest bumbu/ lodi, bet skrejceliņš uzdāvināja diezgan skaistu rētu(paldies!). Tālāk jāskrien 6 apļi. Manu spēju skriet nokritizē un saka, ka ja gribu četrinieku, tad lai skrienu vēlreiz. Noskrienu vēlreiz, pasniedzēju neredzu un turpinu skriet. Tad vienā brīdī apnika. Pēc nodarbības runāju ar pasniedzēju. Teica, ka atestācijā būšu sekmīgs.

Ceļš, trepes, tilts, trepes un esmu pieturā! Pieturā nākas gaidīt. Beigās atbrauc autobuss. Jē! Braucu mājas.

Mājas. Jūtos diezgan nekāds. Vajadzētu uzrakstīt dienasgrāmatu, atkārtot dzejoli un iesākt vēstures projektu (divas no trim lietām izdarīju). Pēkšņi pazūd ūdens. Pazūd iespēja nomazgāties, eju nosnausties uz pusotru stundu. Pamostos ūdens nav. Ūdens nav. Kāpēc nav? Ūdens ir! Vakariņas un aizgāju rakstīt...

Nākamā lapa>>