local-stats-pixel

Mana dienasgrāmata- 1.septembris0

 22  0

No rīta pamodos no tā, ka modinātājs sāk vibrēt. Pirms modinātājs sāka skaļi zvanīt es to izslēdzu. Nevēlējos traucēt vecākus, jo biju uzlicis diez gan skaļi modinātāju. Šoreiz es pat to biju uzlicis uz 4 no 7 skaļuma iedaļām.

Kad es biju beidzis rīta lietas (zobus izmazgājis un brokastis paēdis), es paņēmu tēva melnās kurpes, bet pirms es to darīju, es palūdzu atļauju. Tēvs teica, ka es bij teicis, ka man kurpes esot pa mazu, bet es teicu, ka neatceros, ka ko tādu biju teicis. Kādu brīdi pakašķējāmies un beigās uzvilku kurpes un aizgāju uz pieturu.

Pieturā neviena nebija un nekādu pazīmju no autobusa nemanīja. Es sāku skatīties autobusa sarakstu. Tāda atubosua pēc laika, kādu es biju skatījies iepriekš nebīja. Beigās izrādījās, ka es biju skatījies autobusus no Rīgas, nevis uz Rīgu un tā rezultātā laiki nesakrita. Izrādījās, ka man būs autobuss 10:15.

Aizgāju atpakaļ uz dzīvokli. Vecāki jautāja, kāpēc es atnācu atpakaļ, un es atbildēju, ka nepareizo autobusu biju skatījies. Viņi jautāja, vai man tā bieži gadās. Es teicu, ka man tā gadījās pirmo reizi. Mamma aizskrēja uz darbu. Pēc brīža atnāca atpakaļ un teica, lai paņemu lietussargu. Es teicu, ka paņemšu.

Laiku, kas man bija dots no 9:35 līdz 10:15 es izmantoju lietderīgi. Sākumā es noliku tēva kurpes atpakaļ, tad izvilku savas kurpes, kuras īsti nav melnas, jo tām ir zaļas svītras sānos. Es sāku tās cītīgi tīrīt. Ar kurpju smēri izberzējā visas augšējās daļas ļoti cītīgi un izkratīju smiltis no kurpēm, kuras man vēl tur bija palikušas no jūras.Manās kurpēs vietas bija daudz vairāk kāju pirkstiem. Jutos priecīgs.

Kārtējo reizi biju autobusa pieturā. Autobuss, kā parasti atnāca aptuveni 5 minūtes laicīgāk. Iekāpu autobusā. Nopirku biļeti līdz vajadzīgajai pieturai(šoreiz pat šoferis neizteica pretenzijas). Kā jau katrā darba dienā agri no rīta autobusā bija ļoti daudz cilvēku, bet lielākā daļa, ja ne visi sēdēja pa vienam krēslos. Es arī atradu krēslu pāri, kurš bija brīvs un apsēdos blakus labās puses logam.

Kad es izkāpu no autobusa es sāku iet uz tilta pusi, kurš atrodas blakus skolai. Lija stiprs lietus un bija liels vējš. Man bīj žēl lietussarga, jo tas locījās vēja virzienā. Kad tiku zem tilta, tad tur bija saussāks, bet bija pāris cilvēku, kuri savā starpā sarunājās, bet nezinu, vai to tā var nosaukt, jo pēc KATRAS frāzes viņi lietoja lamuvārdus. Izgāju cauri tiltam un pa trepēm sāku kāpt uz tilta. Uz tilta arī lija un bija daudz peļķu. Līdzīgi piedzīvojumi man ilga līdz pat koledžas galvenajām durvīm.

Kad es ienācu koledžā, tad es piegāju pie dežurantes un pajautāju, vai ārdurvis lielajai zālei ir vaļā. Viņa nebija pārliecināta, bet pēc ieskatīšanās kamerā, viņa teica, ka ir vaļā. Es izgāju ārā un gāju uz zāli. Pirms ienākšanas zālē, es satiku klasesbiedru no iepriekšējās skolas. Mēs paspiedām rokas viens otram un viņš pajautāja, kur es iestājos. Es atbildēju, ka Datorsistēmu kursā.

Neskatoties uz to, ka no rīta neizdevās aizbraukt ar ieplānoto autobusu,man bija 25 minūtes rezervē. Jutos diezgan saguris.

Pēc laika pasākums sākās. Mūs vairākas reizes vairāki cilvēki apsveica ar to, ka izvēlējāmies viņu koledžu un apsveica Zinību dienā. Pēc laika sauca grupu specialitātes un numurus. Tādēļ, ka iepriekš strādājot koledžā vajadzēja parakstīties un norādīt savas specialitātes kodu, es zināju, ka man ir "DT", bet es nebīju zinājis, ka man ir "DT 1-1". Un šajā momentā es apmaldījos. Kad sauca datortehniķus, tad es piecēlos un gāju ārā no zāles, bet aizmirsu, kur man teica iet un instinktīvi sekoju pūlim. Beigās sanāca, ka tiem cilvēkiem, kuriem izdomāju sekot pašiem nebija jausmas, kur ir klase uz kuru viņiem bija jānonāk. Tad es aizklīdu uz "DT 1-2". Es pajautāju tās grupas audzinātājai, kur ir "DT 1-2" un mani aizsūtīja un programistu grupu. Tur jau stāvēja pie durvīm bars ar cilvēkiem, kuri arī nezināja, kur viņiem jāiet. Mums teica, lai nākam klasē un gaidam, kad audzinātāja (programistu) dabūs sarakstu, kurā būtu uzrādīts kur kuram jābūt.

Diezgan ilgi sanāca būt pie programistiem, bet sevišķi neko īpašu neuzzināju, ja nu vienīgi to, ka audzinātāja ir kristiete(pēc manām domām), jo pēc smaga pērkona viņa teica, ka re kā mums veicas, ka pats Dievs mūs apsveic Zinību dienā.

Pēc liaka atnāca kāda cita skolotāja (iespējams) un nosauca, kuram jābūt tajā klasē. Pēc nosaukšanas puse izgājā ārā (ieskaitot mani). Tad viņa sauca citu sarakstu, kurā bija nosaukti visi izņemot mani. Tad izrādījās, ka man bija jābūt 2. stāvā. Mani uz turieni aizveda un tad klasē parakstīju konkrētu papīru, man iedeva stundu sarakstu un aizpildīju papīru par savu vārdu, numuru un dzīves vietu (to pašu arī vajadzēja rakstīt par vecākiem).

Tad mēs paklīdām. Es izdomāju aiziet uz pasākumu zālē, kuram bija jānotiek vienos. Es tur biju, noklausījos, ko teica un tad atkal sauca cilvēkus iet uz klasēm. Šoreiz es arī nesapratu, kas man jādara. Es aizgāju maldīties pa jauno koledžu un beigās aizgāju pie dežurantes. Tad izrādījās, ka man tur nemaz nevajadzēja būt.

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Mana-dienasgramata-2septembris/768474">Otrā daļa>>

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000