Jau ļoti ilgu laiku mani brīžiem pārņem pārdomas un fantāzijas lidojums par to, kas ir laiks, kāpēc tas skrien un kāpēc vairumam nekad tā nav. Pieļauju, ka daudzi par to nereti aizdomājas. Es to nolēmu beidzot uzlikt uz papīra. Kā jau 21.gs. pienākas – ar datora palīdzību, publicējot elektroniski, globālajā tīmeklī.
Šorīt iedomājos, ka tā saucamais laika trūkums un sajūta, ka ar 24 stundām ir par maz, tajā pašā laikā sūdzoties, ka dienas un nedēļas paskrien nemanot, visticamāk nav mūsdienu problēma. Pieļauju, ka tā tas ir bijis vienmēr. Rakstot šīs rindas, iedomājos, ka jāpajautā vecākai paaudzei vai tā tiešām bija? Sacīts, darīts..
Tātad mana rīta doma bija sekojoša. Arī pirms 50, 100 un 2000 gadiem cilvēkiem trūka laika. Šodien mums pietrūkst laiks, lai būtu kopā ar saviem mīļajiem, izdarītu iecerētos mājas darbus, iesaistītos kādos vēlamos projektos, ceļotu, utt. Domāju, ka pirms tūkstoš gadiem arī bija līdzīgi, tikai tad cilvēkiem trūka laika, lai novāktu ražu, sagādātu malku, laikā nosūtītu karaspēku uz kādu kauju, Da Vinči, iespējams, nebija laika realizēt visas savas ieceres. Ja tā, tad mainījušās ir tikai prioritātes, attieksme pret laiku un dzīves ritms.
Tomēr mana vecmāmiņa apgalvo pretējo. Viņas jaunības gados tā neesot bijis, vismaz viņa tā nejutās. Esot pieticis laika darbam, kārtīga mājas ēdiena pagatavošanai un vakara pavadīšanai ar ģimeni, dažādiem vaļaspriekiem un arī atpūtai. Diena nelikās pārāk īsa, nedēļas, mēneši un gadi nepaskrēja nemanot, raisot domas, ka cilvēki tajā laikā būtu kaut ko palaiduši garām. Turpretī šodien arī viņa izjūt laika trūkumu un nespēju izdarīt visu ieplānoto.
Kas pie tā ir vainīgs? Tehnoloģiju attīstība, informācijas aprites, brīžiem, neaptveramais ātrums, cilvēka vērtību un uzskatu maiņa vai viss kopā? Pieļauju arī iespēju, ka tas viss tiek kontrolēts un cilvēce tiek dzīta uz priekšu, iespējams pret pašas gribu. Jājautā, ja mums tik ļoti trūkst laika, ja sūdzamies, ka paiet nedēļā un nesaprotam pa kuru laiku, tad kāpēc neko nedarām, lai tā nebūtu? Kāpēc cilvēki masveidā nenovēršas no tehnoloģijām, informācijas, skriešanas pēc kaut kā, vairumā gadījumu, nezinot pēc kā? Palika skumji..
Mani fascinē apkārtējo teksti: „Es ātrāk gribu piektdienu!” vai „Atkal pirmdiena! L” un cik daudzi no jums saka: „Jau decembris!?” Izklausās pazīstami, es zinu. Arī es tā esmu teicis, vēl vakar. J Mēs gribam redzēt, dzirdēt un zināt tik daudz, ka attopamies tikai pēc tam, kad esam palaiduši garām ko patiešām svarīgu savā dzīvē. Dažreiz to cenšamies kompensēt pārspīlēti pieķeroties, dažreiz ir jau par vēlu. Varbūt par to tiekam arī sodīti? Tā vien šķiet, ka Ziemassvētki ir vienīgās dienas gadā, kad vairums apsēžas ģimenes lokā pie kamīna, egles, galda, kurš nokrauts ar sporta zāles aicinājumiem vai pretīgā televizora. Protams, atrodas tādi, kuriem arī klusais laiks nav šķērslis, lai reibumā sēstos pie stūres un skrietu pēc vēl viena maziņā.
Es nezinu vai ar šo rakstu būšu ko pateicis, bet ļoti ceru, ka varbūt vēl kāds aizdomāsies, pārdomās savu ikdienu, prioritātes un atradīs veidu kā kaut ko mainīt šajā jautājumā. Jo mazliet bail iedomāties, kur būsim pēc 50 gadiem, ja šādi turpināsies. Visur visiem sekosim online režīmā, būsim saslēgti tīklā ar ģimeni, jo fiziskais kontakts un komunikācija būs izzudusi? Padomājiet arī par to, cik ļoti katrs no mums to visu veicina. Pietiks filozofēt, ķeramies pie laika stādināšanas. Atrodam veidu kādā rodam sajūtas, ka laiks apstājas, izslēdzam elektroierīces un izbaudām mieru dvēselē pirms un pēc Ziemassvētku laika.
Ieliku vienu video (angliski), kurš man ļoti patīk dēļ dziļās mūsdienu filozofijas.
