Man apnika slēpt, ka man ir diabēts...21

Šī ir manis pašas pieredze. Mūsdienās cilvēks, kam ir kāda smaga slimība, sabiedrībā skaitās kas tāds, kam tuvāk par 10 metriem labāk neiet. Starp šiem cilvēkiem atrodos arī es, un starp šīm slimībām atrodas cukura diabēts. Sabiedrībā par diabētu un tā gūstekņiem valda daudz stereotipu. Mīļie cilvēki, 1.tipa diabēts, kas ir man, nerodas no saldumiem!!! Par 2.tipa diabētu nav ne runas, to var viegli noķert, bet ne tik viegli izārstēt. Savukārt 1.tipu nav iespējams izārstēt. Vai tiešām mums, bērniem diabētiķiem, visu mūžu būs jāslēpj sava slimība? Es vēlos pastāstīt stāstu no savas dzīves. Es eju 11. klasē. Es neesmu baigā zubre, bet neesmu arī populāra. Protams, kad gāju pirmajās klasēs, no nepārtrauktās cukura līmeņa mērīšanas un špricēšanas nekautrējos. Bet tad bērni man parādīja, cik nežēlīgi spēj būt. Vienmēr, kad gribēju mērīt līmeni, iedūru pirkstā, un iznāca milimetru plata un gara asins pilīte. Visi bērni sāka baurot kā negudri, sāka teikt savus iemīļotos fui un atsprāga malā. It kā tur būtu nevis asins pilīte, bet gan es visa būtu asinīs. Sāku atteikties špricēt insulīnu skolā. Un tā vairākus mēnešus, līdz vienu dienu skolā noģību un mani aizveda uz slimnīcu. Nu kas tad cits, ja ne ketoacidoze. Saindējos ar ketoniem. Tik pat labi varēju iekrist komā. Protams, dakteri ir gudri, bet tikai daļa zin, kas diabēts ir par zvēru un kā to ārstēt. Sazin cik reizes man ir piedāvāts sistēmā palaist insulīnu, kas nozīmētu, ka esmu ar vienu kāju kapā Aizgāju pie daktera, un man piedāvāja nēsāt insulīna sūkni(attēlā). Tāds elektrisks aparāts, un lai viņš pareizi darbotos, vēderā jāiesprauž katetrs. Tad es sāku staigāt ar tādu briesmoni pie vēdera. Visi uz mani skatījās kā uz pasaules 9. brīnumu. Ne vien viens prasīja: "Kas tev uz vēdera?" Tas sākumā sāpināja, bet pēc tam es pieradu. Maniem klasesbiedriem gribējās pakacināt to nabaga ''diabētiķīti'', un viņi man sāka raut laukā katetrus. Kārtējā diena. Ar sarkanu blūzīti, kas no rīta vēl bija balta , es devos pie direktora. Nosūdzēju klasesbiedrus, un tajā pašā vakarā direktora kabinetā sasveicinājos gan ar savu mammu, gan ar klasesbiedru mammām. It kā viss tika nokārtots, klasesbiedri mani vairs nedrīkstēja aizskart, bet kur nu klasesbiedri. Šķīros no sūkņa. Atgriezos ar šprici. Gāja nedēļas, un atklāju, ka špricēt var arī tualetē. Bet, pa cik mūsu skolā nav aizslēdzama tualete, dažiem patika atvērt durvis, kad es špricēju Sapratu, ka nevaru izturēt. Vakara dušā visu pārdomāju, un sāku jaunu dzīvi. Man tagad ir laba draudzene ar tādu pašu slimību un problēmu,un mēs nekautrējamies. Ja uz mums lupī, mēs to daram pretī. Mēs neesam monstri. Mēs esam cilvēki.

Varbūt kādam šo rakstu ir garlaicīgi lasīt, bet vienkārši vēlos pateikt - ja kāds nav tāds tā tu, nenosodi viņu. Viņam nav visu mūžu jādzīvo ar apziņu, ka viņa organisms ir izstrādājis ļaunu joku, un iznīcinājis svarīgu daļu organismā. Nerpārmet cilvēkam, ka viņam pie katra apēstā sūda jāšpricē. Lūdzu. Un māci to saviem bērniem.