Stāsts būs par kādu jaunieti, kurš dzīves laikā ir nomainījis savu draugu loku, nodarbošanos, dzīves vietu, lauzis savus uzskatus un kļūdījies. Un tikai tādā veidā - atklājis patieso sabiedrības būtību.
Likteņstāsts7
1# kļūda: Viņš uzticējās cilvēkiem..
Viņa stāsts, kā jau daudzu cilvēku stāsti, aizsākās sākumskolā, kam sekoja pamatskola un vidusskola. Pienāca vidusskolas pēdējais mācību gads, un te nu iestājās pirmais, lielais lūzuma punkts.. Viņš pārstāja uzticēties cilvēkiem! Jautāsi, kāpēc?! -Citi viņu izmantoja. Neuztraucies, nē, ne jau fiziski, bet gan izmantoja viņa draudzību, uzticību, zināšanas un prasmes savtīgos nolūkos. Biežāk kā no citiem, viņam lūdza iedot, norakstīt kārtējo mājasdarbu, grupu darbus uzticēja viņam vienam, jo padevās praktiskas lietas. Tā nu viņš arī atskārta, ka visi vienaudži un ne tikai, nav vienlīdzīgi. Gluži kā Literatūras stundās lasītajā Orvela "Fermā", arī dzīvē - visi ir vienlīdzīgi, tomēr daži ir vienlīdzīgāki par citiem.. Atceries šo stāstu?! Te nu sākās viņa ceļā grūtākais posms, daudzi klasesbiedri novērsās no viņa, līdz ar viņa uzstādījumiem, ka nedeva vairs norakstīt, neuzņēmās viens pats veidot grupas projektus, utt. Laika gaitā, viņam nomainījās paziņu pulks, draugu pulks saruka, viņš pēc vidusskolas absolvēšanas nomainīja dzīves vietu un sāka jaunu nodaļu savā dzīves grāmatā..
2# kļūda: Iestāšanās juristos..
Šajā studiju posmā, viņš atskārta, ka uz priekšu tiek tikai tie, kuri prot melot un viņam ar savu godīgumu šeit nav vieta, jo ar godīgumu haizivju barā neizdzīvot, tāpēc viņš pameta studijas 2.studiju gadā. Bet arī šis laiks viņam kalpoja kā mācība - uzticēties,var tikai un vienīgi sev, lielākoties, katrs indivīds ir egoists, kuram rūp tikai paša karjera, panākumi un uzvaras, IR atļauts melot, sist ar elkoņiem, citiem likt padenes, tādējādi samazinot konkurenci un izvirzot labākas iespējas savai pozīcijai. Šim jauneklim tas nepatika.. Vēl vairāk, tas bija pretstatā ar viņa principiem un dzīves uzskatiem. Kāda atziņa no šī laika "Tu esi nācis pasaulē viens, lai arī nomirtu viens." Vientulība..
3# kļūda: Novērojumi ielās..
Nē, nav tā, ka šis vīrietis ar nepbeigtu augstāko izglītību tagad atrastos uz ielas un ubagotu, tieši otrādi, viņam ir laimīga ģimenes dzīve nelielā pilsētiņā. Viņš iesaistās dažādos projektos, paralēli savam pamatdarbam un pasniedz seminārus par līdzestību, taisnīgumu un to sadalījumu. Viņš ir kā viens no mazajiem zobratiem, kurš visā, lielajā mehānismā cenšas griezties pretēji, mainīt kaut ko. Viņš sniedz iedzīvotājiem informāciju, kā rīktoties nelaimes gadījumos, sapazīstina kāpņu telpu kaimiņus savā starpā, informē viņus, par dzīves apstākļiem, vajadzībām, ierobežojumiem un citiem būtiskiem faktoriem, kuri var noderēt neordinārās situācijās. Kā viņš pats stāsta, šie iedzīvotāji ir gatavi palīdzēt saviem kaimiņiem jebkurā laikā un tas ir būtiski, jo īpaši, ja ir cilvēki ar ilgstošām veselības problēmām, kad paši par sevi īsti parūpēties nespēj. Kaut vai nevar pagatavot ēst, izklausās traki, bet tā ir realitāte. Kur nu vēl situācijas, kādas esmu novērojis uz ielām un ceļiem, vienalga vai tas būtu dzīvnieks vai cilvēks, kurš ir cietis, guļ zemē nekustīgs, vai kā savādāk nereaģē, vairums sabiedrības, es uzdrošinos teikt, ka pat visi 80%, ja ne vairāk, bez emocijām paiet garām cietušajiem, nedz pieejot klāt, cenšoties palīdzēt, nedz izsaucot ātro palīdzību. Kā mēs šādā sabiedrībā varam paļauties uz mūsu valsts, pilsētas iedzīvotājiem, ka viņi mums sniegs palīdzīgu roku, nokļūstot nelaimē? Padomājiet, vai nonākot nelaimes situācijā, Jūs nevēlētos saņemt, pēc iespējas ātrāku palīdzību? Varu atbildēt Jūsu vietā, protams, ka vēlētos, jo var būt gadījums, kad tas ir ne tikai stundu jautājums, bet minūšu un pat sekunžu jautājums, lai saglabātu spējas, prasmes un dzīvību.
Nevēlos ar šo stāstu nevienu ietekmēt, nosodīt vai cildināt, tikai padomāt, kā mēs mēdzam rīkoties, ja rīkojamies! Vai izpalīdzam nelaimē, sarežģījumos nonākušajiem vai tomēr izvēlamies būt egocentriski un izlikties, ka neko neredzam un auksti paiet garām?!