http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-44/724801
Jau pēdējā mācību gada sākumā klīda baumas , ka mums piedāvās darbu Tālajos austrumos, jo tur visvairāk esot vajadzīgi jaunie speciālisti. Nebija neviena, kas labprāt uz turieni brauktu. Katrs sākām meklēt darba iespējas Latvijā. Mums visiem bija izdevies iepriekš kaut kur Latvijā jau sarunāt.
Sadales komisija patiešām mums katram piedāvāja iespēju sevi pierādīt Sahalīnā un Kamčatkā, taču atļāva izvēlēties un neko neuzspieda. Lielākā daļā no grupas palika strādāt VEF-ā.
Man darbs bija sarunāts Izmēģinājumu laboratorijā. Nokļuvu īstā vīriešu kolektīvā. Mana pirmā darba vieta bija palielā telpā kopā ar 10 jaukiem vīriešīem.
Blakus laboratorijā strādāja slaida meiča vārdā Astrīda - VEF volejbola izlases komandas kapteine. Viņa mani ievilka regulāros treniņos un spēlēs. Toreiz izlases komanda vēl nebija nekada spēcīgā un tādas spēlētājas ka es, bijām vairākas izlasē.
Rudenī iestājos LU vakara nodaļā Elektroenerģētikas fakultātē, jo t.s. vājstrāvnieku fakultātes toreiz nebija. Tur nobeidzu gandrīz 3 kursus, tad pārtraucu mācības uz gadu. Te vienmēr gribu teikt paldies tehnikuma pasniedzējam Ozoliņam, kas ielika tik labus pamatus t.s. mašīnbūvēšanas rasēšanā. Vidusskolu beigušajiem studentiem tas bija vislielākais klupšanas akmens, lai dabūtu ieskaiti. Toreiz galvenie rasēšanas instrumenti bija labs rasēšanas dēlis, laba sliede, trīsstūri un rasetne.
Mūsu vidusskolas klases biedrene- tagad studente dzīvoja pie radiem Melnsila ielā, kuru lielais 6-istabu dzīvoklis bija pārvērsts par īstu padomju laiku komunālo dzīvokli, piešķirot uz divām istabām ar savām ieejām atsevišķus orderus svešīem iemītniekiem. Saimniekiem palika 3 caurstaigājamas istabas un meitas istabiņa, kuras kvadratūra bija par mazu, lai izdotu atsevišķu orderi. Lūk, šo mazo 6 kvm. istabiņu saimnieki piedāvāja manai jaunajai ģimenei. Par atlīdzību viņi vēlējās, lai mans vīrs - fiz.mat. 3.kursa students viņu meitai - skolniecei palīdz fizikā un matemātikā. Uz tādiem noteikumiem tur nodzīvojām vairākus gadus. Labi, ka virtuve bija liela un bija vairākas gāzes plītis, gāja pat jautri, kad vairākas saimnieces vienlaikus gatavoja. Sliktāk bija ar vannu un tualeti, kas bija vienā telpā. Man bija visizdevīgākais stāvoklis, jo mana istabiņa bija turpat blakus. Neiztikām arī bez kurioziem.
Izrādījās, ka vienu no ordera istabas dāmām pa naktīm apmeklēja viens fiz.mat. fakultātes docents. Viņam šī negaidītā sastapšanās pie tualetes durvīm ar savu studentu nez ko patīkama nebija. Vēlāk viņu vairs nemanījām.
Nebiju nostrādājui VEF-ā pat gadu, kad pienāca lielā kadru samazināšanas kampaņa. Likums visiem bija jāpilda bez ierunām. Mūsu laboratorijā bija jāatlaiž 2 cilvēkus, likumsakarīgi atlaida tos, kas vismazāk te strādājuši- tajā skaitā arī mani. Sākumā bija neliels satraukums, bet mani priekšnieki man ļoti daudz palīdzēja un faktiski sarunāja man darbu Lattelekom(toreizTālsatiksmes centrāle). Šī darba vieta kļuva par manu vienīgo turpmāko darba vietu uz 46 gadiem.
Laiks pastāstīt arī par citiem man tuviem Lietuvas latviešiem. Centīšos nākošajā rakstā.
