Lietuvas latvieši(24)1

Iepriekšējo daļu vari izlasīt
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-23/703663

Lai precizētu Vācijas okupācijas nosacījumus un lemtu par Vācijas sabiedroto likteni Eiropā, no 1945. gada 17. jūlija līdz 2. augustam sanāca lielvalstu vadītāju konference Vācijā. Tā kā Berlīne bija drupās, par konferences norises vietu izraudzījās Potsdamu.
Vācija un arī Berlīne tika sadalīta 4 okupācijas zonās. Ar bijušajiem Vācijas sabiedrotajiem Eiropā – Itāliju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju un Somiju – tika nolemts noslēgt miera līgumus.
Potsdamas konferencē lielvalstu līderi vienojās par Eiropas pēckara robežām. PSRS panāca, ka Polijas robežu pārceļ tālāk uz rietumiem un poļi ieguva jaunas vēsturiskās vācu teritorijas. Tika pieņemta arī Staļina prasība atdot PSRS daļu Austrumprūsijas ar Kēnigsbergu (vēlāk pārdēvēja par Kaļiņingradu). Kopumā Vācijas teritorija samazinājās par vienu ceturto daļu salīdzinājumā ar 1938. gadu. Francija atguva Elzasu un Lotringu, bet Čehoslovākija – Sudetu apgabalu.
Staļins pieprasīja Vācijai samaksāt 20 miljardus dolāru lielas reparācijas, no kurām puse pienāktos PSRS. Vēlāk tika panākta vienošanās, ka reparācijas tās saņems katra no savas okupācijas zonas.
Tagad visiem pilnīgi skaidrs, ka esam krievu zonā. Vīrieši dzirnvās strādā, par mums neviens sevišķi neinteresējas, vienīgi Jutiņš šad tad apjautājas vai uz mājām negribas braukt. Saaicināti darbā atkal vecie vācieši. Jaunu speciālistu nav. Brālis man apglvo, ka esot piedāvāts palikt uz dzīvi Vācijā. Nezinu ko par to īsti domāja vecāki, bet laikm īstas ticības jaunajai varai nebija, turklāt sākās apcietināšanas. Par darbu saņēma tās pašas Reichsmarkas, bet nopirkt neko nevrēja, arī pārtikas kartiņu pagaidām nebija un restorānā par naudu sen vairs paēst nevarēja. Vecāki ir izlēmuši doties vismaz uz Latviju un tad jau redzēs. Braukt var tikai organizēti no bēgļu savākšanas punktiem. Mums vistuvākais kā likteņa ironija atrodas uz rietumiem pie pašas Elbes upes, labajā krastā, un upes otrā krastā saredzama amerikāņu zona. Bēgļu centrs izvietots milzu šķūnī. Iekšā vairākās rindās plikas koka nāras divos stāvos, grīdas vietā pelēki netīras smiltis. Nelielas bēgļu grupiņas arī iekšā. Visu regulē krievu zaldāti, vēl kāds vācietis vārdā Pēteris un medmāsiņa arī vāciete. Mums pasaka, ka pirmo nakti būšot jānakšņo laukā. Iemesls tam, lai mēs viņiem nesajuktu kopā ar pārējiem. Pagaidām arī nesapratām kā varam sajukt. Parāda mums turpat netālu krūmāja malā pļaviņā vietu nakšņošanai, atļauj iekurt arī ugunskuru, jo nakts pavēsa. Mantiņas vienā kaudzē, vēl mums neliels brezenta gabals no mājām. Blakus ugunskuru sakuram.Jau iestājusies tumsa. Viens zaldāts aicina vīriešus panākt kaut ko palīdzēt.Tikko aiziet, pienāk kāds cits un sāk mammu izjautāt no kurienes uz kurieni braukšot Mamma pieceļas, lai atbildētu , pa to laiku no krūmu puses kat kas pavīd un tumsā pazūd. Krievs aiziet un atgriežas arī mūsu vīrieši un saka, ka nekas tur nav jādara, esot pārpratums. Vēl rosāmies un kārtojam savus mantu maisus, lai ērtāk pārnakšņot. Tēvs nevar atrast savu portfeli - tas viņam bija māsas vīra dāvināts. Protams, ka to vairs neatradām. Laikam tiem krievu zaglēniem bija sava metode - vispirms nelaiž iekšā nakšņot, tad nogaida tumsas iestāšanos, pasauc vīriešus prom, tad viens pienāk parunāties, lai novērstu uzmanību un trešais žigli kādu saini ievelk krūmos. Laikam cerēja, ka būs dārdlietas un kas vērtīgs. Žēl bija portfeļa, bet vērtīgākā manta tur iekšā bija matu griežāmā rokas mašīnīte. Domāju , ka nebijām ne pirmie ne pēdējie ko šādi apzaga. Mums tā bija pirmā reize kad kaut ko nozog.