Iepriekšējo rakstu vari izlasīt
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-11/701275
1942. gada ziema iezīmējās ar vācu uzbrukuma apturēšanu un daudziem Sarkanās armijas pretuzbrukumiem. Tas izmainīja visa turpmākā kara gaitu, ko vēsturnieki aprakstījuši.
Mums laukos viss limitēts, degvielas nav. Tēvs saķīlējis dzirnavās atkal veco motoru, ko var darbināt ar malku un zāģu skaidām, kas mums ir vairumā. Tuvākā apkārtnē dzirnavu nav, bet maizi visās mājās jācep. Iespēju robežās dzirnavas strādā, bet labību malt drīkst tikai tiem, kas visas valsts nodevas nokārtojuši. Mūsu ciemā arī citu svarīgu notikumu nav līdz laikam, kad sāk pietuvoties frontes līnija. Turpinām mācīties Latvijā.
1944. gada vasaras beigas kļūst pavisam saspringtas.
Vecākajam brālim Apguldes lauksaimniecības skolā vasaras prakse, viņš no prakses vairs neatgriežas un ziņu arī nekādu nav. Naktīs sākas uzlidojumi, sadedz bumbvedēji gaisā raķetes kas karājas gaisā kā ziemassvētku eglītes, viss kļūst gaišs kā dienā. Par laimi nevienu bumbu kravu mums tuvumā nenometa, jo mūsu ciemā nekādu stratēģisku objektu nav. Mums, atstatu no ēkām bija liels pagrabs, celts no laukakmeņiem un tikai nedaudz virs zemes. Uzlidojumu gadījumos sākām pārvietoties uz pagrabu. Bieži sāka parādīties arī vācu armijas daļas.
Biežo uzlidojumu dēļ, no Šauļiem pie mums bija pārcēlušies uz dzīvi tēva māsa ar vīru, viņu viens dēls un meita bija nosūtīti darba dienestā uz Vāciju. Drīz pēc tam pie mums atbrauca arī manas mammas vecāki, mammas māsa (mana krustmāte) ar divām mazām meitiņām , mazākajai nupat palika tikai divi gadiņi. Arī viņiem dzīve netālu no Šauļiem nepārtraukto uzlidojumu dēļ bija kļuvusi par karstu. Viņi atbrauca ar vienu zirga vezumu un neiebrauktu jaunzirgu pavadā.
Neskatoties uz visu nemierīgo laiku, visa labība bija novākta un šķūņos. Govis vēl laida ganībās, bija ļoti silts rudens. Pilni lauki um ganības bija piemētāti no lidmašīnām ar nesprāgušiem lādiņiem. Nezinu, kas tie par lādiņiem bija, kā mazas raķetes ar spārniņiem. Vecāki tās neļāva ņemt, bet kā lai tādu brīnumu nepatausta. Tad, kad pieaugušie neredzēja, pat spēlējos ar tām.
Brālim gan vienu dienu gadījās slikts notikums ar laimīgām beigām. Radās doma, ka no ievāktās labības būtu jāiekuļ maizei jaunās ražas graudus. Kaut kas bija skaidrojams ar kuļmašīnas īpašnieku, kurš dzīvoja 3-4 km attālumā. Cita transporta nebija ,brālis devās jāšus uz zirga (kā laukos pierasts- bez sedliem). Pa ceļiem jau bija ļoti bieži sastopamas dažādas vācu bruņu mašīnas un tanki, kas brauca ar lielu dārdoņu. Zirgi bija ļoti tramīgi, sastopot šādus nezvērus. Tā gadījās arī šoreiz, no aizmugures brauca viens dārdošs nezvērs, zirgs kļuva bailēs uz ceļa nevaldāms un tam nobrauca pakaļkājas, brālis kūleniski pāri zirga galvai zemē uz grantēta ceļa. Vācietis tūdaļ zirgu nošāvis un aizbraucis. Brāli atveda mājās kāds ciema iedzīvotājs, kam gadījies notikuma vietai garām braukt. Izskats brālim bija šausmīgs, bet kritiens laimīgs, jo nekas nebija lauzts. Abām rokām pirkstu kauliņi gan asiņaini, jo uz grantētā ceļa bija kritis uz rokām. Vēl daži asiņaini nobrāzumi sejai. Pēc dažām dienām viņš staigāja atkal žirgts un dziedēja savas pirmās kara brūces.
Uzlidojumi sākās arī dienā. Mūs mazliet paglāba blakus esošais priežu mežs - lidmašīnām bija jālido pāri lielajām priedēm krietnā augstumā un tāpēc no zaļajām lidmšīnām ar sarkanajām zvaigznēm raidītie šāviņi parasti krita nedaudz tālāk aiz mājām.
Septembrī par skolu neviens virs nedomāja. Vietējās skolas telpās bija uz laiku iemitinājušies vācieši, kaut kas līdzīgs štābam. Tā bija mana krusttēva - skolotāja māja. Viņa sieva faktiski bija vāciete, jeb baltvāciete. Valodas prasme ļāva pa retai ziņai izvilkt no vāciešiem par stāvokli frontē. Cik tālu aiz meža ir krievu armija, varējām tikai nojaust pēc kaucošām lielgabala lodēm, kas aizvien biežāk sāka lidot pāri mūsu pagrabam un krita aiz kūts pļavā. Gandrīz katru dienu krusttēvs atnāca ar tēvu apspriesties ko darīt. Vairākas nedēļas atpakaļ mācītājs Rauskiņš arī bija apmeties mums kaimiņos pie kapu kopējas Alīnes. Viņš arī bija no tās meža puses no kurienes šāviņi lidoja. Vecvecākiem līdzi bija atbraucis viens algotais strādnieks-puisis, tas bija ar mieru ar zirga pajūgu doties izlūkbraucienā Šauļu virzienā. Aizbrauca un pazuda bez pēdām. Tādā neziņā pienāca 7.oktobris. Priekšpusdienā atnāca krustēvs ar jaunām ziņām - viens vācietis no štāba esot teicis, ka viņi jau steidzoties prom, iesakot arī doties iedzīvotājiem no ciema prom, jo nākošā naktī, pirms galīgas atkāpšanās viss ciems jānodedzina- jāiznīcina. Ticēt vai ne - paliek pašu ziņā.
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-13/701614">
