Ar pārbaudītiem faktiem par ziņu ticamību pie manis uz mājām atbrauca Jānis, bet Agita aizbrauca pie mana brāļa(sava tēva) vienā, iepriekš norunātā laikā. Infarkts nepiemetās, jo dzīves rūdījums jau paliels, bet satraukums diezgan liels. Uzreiz tikdaudz kāpēc un kamdēļ, bet atbildes nevienas. Ne visi ir lasījuši manu likteņstāsta seriālu par Lietuvas latviešiem, tāpēc īsumā atgādināšu kur un kā no redzesloka kara laikā pazaudējām manu vecāko brāli Jāni. Lasi īsus fragmentus no iepriekšējiem rakstiem.
12. rakstā: ...1944. gada vasaras beigas kļūst pavisam saspringtas.
Vecākajam brālim Apguldes lauksaimniecības skolā vasaras prakse, viņš no prakses vairs neatgriežas un ziņu arī nekādu nav.
15. rakstā:... Pie brāļa pienāca pilnīgi svešs vīrietis no bēgļu vidus un jautāja, vai viņš nav Krūmiņš. Kad brālis to izbrīnīts apstiprināja, vīrietis paskaidroja, ka atpazinis pēc identiskā uzvalka. Tieši tāds uzvalks, no tāda paša auduma esot bijis Krūmiņam Apguldē un nu iedomājies, ka varētu būt brāļi. Paldies šādam nejaušam gadījumam, jo uzzinājām, ka gandrīz visi Apguldes Lauksaimniecības skolas vecākie puiši iestājušies leģionā un iespējams esot jau Vācijā. Arī mūsu Jānis bija starp viņiem.
28. rakstā:...Vecvecāki savu mūža nogali nodzīvoja normālos apstākļos un pārticībā Oldenburgā. Tur bija diezgan daudz uz dzīvi palikušo latviešu. Oldenburgā ir pat Rīgas iela, kurā dzīvoja viņi. Vecvecāki un krustmāte arī palika Oldenburgā mūža mājās.
1946. g. viņus bija sameklējis mans vecākais brālis Jānis, par kuru mums nebija ziņu. Viņš neilgi arī tur pabijis, tad kopā ar jauniešu grupu devies uz Angliju. Dažas vēstules vēl atrakstījis un vienu fotogrāfiju uz traktora, tad pazuda bez vēsts. Arī vēlāk caur Sarkano krustu neizdevās neko noskaidrot.
Visus pēckara gadus vēl klusi cerējām, ka mūsu Jānis varbūt ir dzīvs, bet neuzmeklē mūs, jo zina, ka tas var sagādāt lielas neērtības. Pēc neatkarības atgūšanas gan visas cerības izgaisa, jo tad varēja jau brīvi sazināties ar ārzemēm un par to vairs nekas nedraudēja. Māsīca vairākkārt bija pie manis no Oldenburgas atbraukusi, biju pie viņas Vācijā. Par Jāni ne vienu reizi vien visu pārspriedām. Mūsu vienīgais secinājums bija, ka viņa starp dzīvajiem nav, jo pretējā gadījumā sen būtu mūs sameklējis. Tagad izkristalizējās galvenais jautājums - kāpēc viņš nav meklējis mūs?
Tuvāko radu padomē nolēmām, ka meklēsim paši bez Kārļa S. piedāvātās maksas palīdzības.
Par galveno mantinieci un lietu kārtotāju pilnvarosiem manu jaunāko meitu Zitu, jo viņa jau ilgi dzīvo Anglijā un tās likumi vairāk pazīstami un arī valodas barjera būs mazāka kā mums.
Pati atradu tīmeklī Anglijas karti, lai noskaidrotu Jāņa dzīves vietu, kas uzrādīta nepieprasīto mantojumu sarakstā. Kad to atradu, mani pārņēma patiess šoks. Leicestere atrodas stundas brauciena attālumā no vietas, kur dzīvo Zita.
Jāņa nāves dienā - 2009. g. 12. novembrī es biju Anglijā pie Zitas un mierīgi ciemojos, neko tādu pat nenojaušot. Vai tā nav likteņa ironija?
********
Turpinājums: http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-ss3/824373
