Iepriekšējā daļa lasāma
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-8/699250
Pārāk daudz no pēdējā gada skolas gaitām atmiņā nav palicis. Mans krusttēvs joprojām bija skolas pārzinis. Jaunā skolotāja ari izlikās patīkama. Man līdz šim laikam nesaprotamu iemeslu dēļ pārcēla mācīties 4. klasē .Iepriekšējā gadā biju nobeigusi 2. klasi. Es biju ģimenē trešais bērns. Garajos ziemas vakaros visu dzirdēju ko mācās brāļi, to visu sen biju iegaumējusi un pati pirmajās klasēs garlaikojos, jo nu jau visu to dzirdēju trešo reizi. Lai nu kāds būtu skaidrojums, 4. klasē jutos arī labi. Mēs, bērni no politikas neko daudz nesapratām , bet redzējām tikai tos jaunumus , kas skāra mūs - vairs uz skolu nebrauca mācītājas Rauskiņš un nemācīja ticības mācību, bet tagad mācījāmies svešas , agrāk nedzirdētas dziesmas - himnas un jaunus, ar sarkanām drānām greznotus svētkus.
Vecāki, mums bērniem dzirdot, nekādus politiskos jutājumus neapsprieda, bet spriedze jaunajā iekārtā bija jūtama. Pavasaris, skola beigusies. Visi esm iesaistīti nebeidzamos lauku darbos. Lai ar pūlēm, A bet viss apsēts un sastādīts.
Ievēroju, ka jūnija sākumā mamma šuj ar šujmašinu lielākus un mazākus maisus. Saliek maisos atsevišķi katra bērna drēbes, arī siltās ziemas drēbes. Kāpēc tā - saka, ka drīz uzzināšu.
Drīz uzzināju arī. Tagad precīzu datumu netceros, bet bija tas kādas 4-5 dienas pirms 14. jūnija. Jau vakarpusē bija atnācis Vincis (Vincas Rimkus).Vīņš bija pie mums daudzus gadus strādājis par puisi. Laukos par puišiem un meitām agrāk sauca neprecētos kalpus un kalpones. Vēlāk Vincis apprecējās un dzīvoja apm. 7-8 km attālumā meža klajumiņā. Toreiz tuvākā apkārtnē 1/3 teritorijas aizņēma meži, tos izcirta padomju laikos pēc kara.
Vecāki sasauca mūs bērnus kopā un notika tāda kā ģimenes sapulce. Mums paziņoja, ka Vincis labprāt mūs paņemtu pie sevis uz kādu nedēļu paciemoties, viņa sieva arī mūs gaidot. Uz kurieni brauksim, tas esot jāpatur kā liels noslēpums citiem. Izrādījās, ka mūsu maisi jau sakravāti ratos. Tur vēl bija arī pārtika un citas mantas.Vairs nedrīkstējām līdz braukšani nekur no mājām projām skriet. Par braukšanu ciemos bijām sajūsmā, jo tas bija kas jauns mūsu ikdienā. Tikai daudz vēlāk sapratu, kāpēc mums, bērniem, to pateica pēdējā brīdī, jo šo noslēpumu kāds
no mums kā lielu noslēpumu vēl kādam varēja pateikt.
Mājas mums bija meža malā un arī ciema galā, Vakarā iejūdza zirgu un mēs bērni kopā ar Vinci pa viņam zināmiem meža ceļiem devāmies ciemos. Laiks pagāja ātri un patīkami.Tur pārlaidām 14. jūniju un dažas diens vēlāk Vincis atkal atveda mūs uz mājām.
Tagad, atskatoties pagātnē, daudz kas ir skaidrs, kas toreiz bija nezināms. 14. jūnija deportācijuā nevienu no tuvākās apkārtnes saimniekiem nepaņēma. Galvenokārt deportēja no pilsētām un politiskos darbiniekus. Vēl mēļoja , ka viena deportācija esot priekšā pirms Jāņiem, par kuru jau manim vecākiem bija kāds pačukstējis, ka esot deportējamo sarakstos. Tēvs bija ar zirga pajūgu norīkots aerodroma būvē Telšos - viņu paredzēts apcietināt tur, bet māti ar bērniem paņemt no mājām. 1941. gada jūnija deportācijā vīriešus atdalīja no ģimenēm.
1941. gada 22. jūnijā agrā rītā Vācija uzsāka iebrukumu Padomju Savienībā. Jau pirmajā dienā ,1941. gada 22. jūnijā Vācijas kara aviācija bombardēja lielākos aerodromus Lietuvā, arī Telšu aerodromu. Tēvs jau bija nokļuvis gandrīz līdz aerodromam, kad to sabombardēja. Radās vispārējs apjukums un tēvs to izmantojot, devies uz tuvāko mežu māju virzienā. Braucis tikai naktīs pa nelieliem ceļiem, pa dienu dziļāk mežā, zirgu ar pajūgu arī pamest žēl, arī kājām ejams liels attālums (apm. 45 km). Sākās dienas, kad neko nevarēja uz priekšu paredzēt.
Izrādījās, ka teju vienīgie, kas tādos apstākļos spēja zibenīgi reaģēt, bija staļiniskā režīma represīvie orgāni.
Nepagāja ne diennakts, kad visas Padomju Savienības rietumu robežas republikas pa valdības sakaru kanāliem saņēma pavēli evakuēt ieslodzītos. Acīmredzot uz šā rīkojuma pamata tajā pašā dienā Baltijas kara apgabala komandiera vietnieka parakstītā pavēle “aizturēt un nodot Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) darbiniekiem jebkuru aizdomīgu, šaubīgu personu”. Scenārijs vienāds gan Lietuvā, gan Latvijā.
Par Latviju. Pirmais ieslodzīto ešelons ar 50 vagoniem ceļā no Rīgas devās jau 23. jūnijā plkst. 18. bet 24. jūnijā sekoja otrs ar tikpat vagoniem ieslodzīto. Kā toreizējās Latvijas PSR čekas vadība nepilnās divās dienās spēja aprīkot ar restēm, nārām, apsardzi un visu pārējo 100 vagonu? Vai šis pasākums netika gatavots jau pirms kara sākuma un te nav runa par otro izsūtīšanu vilni, kam vajadzēja sekot 14. jūnija šausmām?
PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) specvienība naktī uz 1941. gada 25. jūniju Raiņu mežā pie Telšiem nošāva 76 lietuviešu politiskos ieslodzītos, to starpā bijuši arī vienkārši saimnieki, kultūras darbinieki. Šī masu slepkavība pazīstama kā Raiņu slaktiņš.
Tēvs no Telšiem atgriezās mājās naktī. Pēdējā vakarā netālu no mājām mežmalā gaidīja iestājamies tumsu. Pa lauku taciņām ieraudzīja ķēdē dodamies cilvēkus ar ieročiem un nelieliem saiņiem un atpazinis tur vietējās varas pārstāvjus un komjauniešus. Vēl dažas stundas tēvs nogaidījis, tad laimīgi atgriezies mājās.
Mūsu zemītē vienmēr bija labas rudzu ražas. Ārī iepriekšējā rudenī bija iesēts liels rudzu lauks. Nu tas jau bija sakuplojis un sniedzās cilvēka augumā. Bija ļoti jaukas dienas bez lietus. Drošības labad mums, bērniem bija jāpavada dienas rudzu laukā, nedrīkstējām nekur skraidīt un rādīties.
Arī naktīs dzīvojamā mājā negulēja ne vecāki, ne mēs. Lopus ārā nelaida, bet sapļāva sēku un baroja kūtīs.
Parādījās vācu karaspēks , lēni līdām ārā no slēptuvēm. Sākās pārkārtošanās atkal jaunai nezināmai dzīvei.
