Iepriekšējo rakstu vari izlasīt
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-9/700513
Jau 1941. g. jūlijā tika izveidota Ostlande, jeb Ostlandes reihskomisariāts. Tā bija Vācijas okupācijas iestāžu izveidota militārās un civilās pārvaldes struktūra, kas aptvēra Baltijas valstis un daļu no Baltkrievijas
Ostlandes reihskomisariāts pastāvēja no 1941. gada 25. jūlija līdz 1944. gada 8. septembrim. Sākotnēji galvenā pārvaldes pilsēta bija Kauņa, bet no 1941. gada 1. septembra Rīga.
1941. gada nogalē Ostlandes teritorijā tika izveidotas civilās pašpārvaldes. Oficiālā valoda pašpārvaldes iestāžu starpā bija vietējā, bet saskarsme ar vācu okupācijas iestādēm notika vācu valodā.
Laukos atkal stingra pārtikas produktu uzskaite un valstij nododamo produktu normas. Padomju nacionalizētos īpašumus un zemes ar laiku atdod bijušajiem īpašniekiem. No mūsu bijušajiem īpašumiem vienīgi zirgs ir nodzīts līdz nāvei, pārējais īpašums ir sakārtojams. Visā Ostlandē iekšējo robežu nav un var brīvi pārvietoties.
Vecāki nolēmuši mūs, divus mazākos bērnus sūtīt skolā uz Latviju. To dara arī citas latviešu ģimenes, jo vietējā latviešu skoliņā vairs tikai 4. klases.
Mūsu jaunā skola ir Vecauces pagasta 7- gadīgā pamatskola. Skola ir Vītiņu muižā, tikai 3 km no Lietuvas-Latvijas robežas un 4 km no Auces pilsētas. Skolai ir 4 skolotāji, tie visi dzīvo turpat skolā un uzrauga arī internāta bērnus. Liela daļa Auces apkārtnes bērnu, tāpat kā mēs, bariņš no Lietuvas, mītam internātā. Ir skolai divas saimnieces, kas gatavo pusdienas un vakariņas. Brokastis ēdam no savām lādītēm atsevišķā nekurinātā telpā. Ledusskapju toreiz vēl nebija un uz nedēļu līdzpaņemtais ēdiens bija jāglabā koka lādītē ar vāku. Varēja būt arī ļoti mazi caurumiņi gaisa apmaiņai, bet ne tik lieli, ka varētu kāda pele ielīst.
Sestdienās stundas beidzās mazliet ātrāk un kāds jau ar zirgu mums bija atbraucis pakaļ. Līdz mājām apm. 24 kilometri braucami. Mājās mūs nomazgāja, sakopa, nomainīja drēbes un pirmdienas rītā atkal agri ceļā, lai nenokavētu rīta jundu .Atceros aukstos ziemas rītus, lielā salā mūs satuntuļotus pieaugušo aitādas kažokos kā spokus sēdināja pusaizmigušus ragavās, vēl sakarsētus ķieģeļus pie kājām lika, lai 2-3 stundu braucienā galīgi nenosalstam. Puteņa laikā pat divus zirgus jūdza, jo vienam zirgam rikšot ar vezumu pagrūti. Tā katru nedēļas nogali. Parasti veda tēvs.
Visās mājās uz laiku bija izvietoti krievu karagūstekņi. Mums tie bija 3 un nodzīvoja vairāk kā gadu. Viens no viņiem bija izglītots cilvēks, labprāt kaut ko no koka darināja. Mājās visādi kokamatnieku instrumenti bija un viņam arī atļāva darboties. Mums, bērniem viņš uztaisīja ļoti glītas jaunas maizes lādītes. Mana lādīte vēl ilgus gadus kalpoja citām vajadzībām. Viņam uzticēja arī bērnu atvešanu no skolas, jo nekādu pārvietošanās aizliegumu no vācu puses uz krievu karagūstekņiem laikam nebija. Neatceros viņa vārdu, bet bijām iesaukuši par kungu un viņš arī smaidot šo iesauku pieņēma. Gūstekņi bija krietni atkopušies, tos atkal visus savāca un aizsūtīja , visdrīzāk uz kādiem smagiem būvdarbiem armijas vajadzībām. Atsūtīja vēl izmitināšanai pa mājām krievu ģimenes no okupētās zonas. Tā nu iznāca, ka vācu okupācijas laikā visu laiku mājās bija krievi.
Arī šo ģimeni pēc laika savāca un it kā nosūtīja darbos. Sabiedriskā dzīve, salīdzinot ar pirmsokupācijas laikiem bija apsīkusi. Svinējām atkal Jāņus, bet vairs ne ar to vērienu kā agrāk.
Vecākais brālis Jānis vairs negribēja mācīties Mažeiķu ģimnāzijā. Tagad viņš arī bija Latvijā un mācījās Apguldes lauksaimniecības vidusskolā. Nu tēvam pāris reizes gadā bija vēl pāris garu braucienu ar zirgu uz Apguldi.
Pirms kara tētim bija motocikls, bet to jau krievu okupācijas laikā paņēma. Vēl ar mani aizmugurē paguva vasarā pagarās ekskursijās pa Lietuvas baltajiem lielceļiem izbraukāt, Toreiz likumi neliedza braukt bez kaskām galvās un ar bērnu uz aizmugures sēdekļa.
