Lietuvas latvieši (87)
Savus Lietuvas latviešus uzskatu par vienreizēju parādību, kas nekad un nekur tā vairs neatkārtosies. Tie bijuši tik organizēti un tik plašā mērogā kopa latvietību - uzturēja savas skolas, bibliotēkas, kultūras biedrības un organizēja daudz citu vienreizēju pasākumu.
Protams, tam par pamatu bija izveidojusies attiecīga situācija. Atbrīvojoties no cara imperijas žņaugiem neradās kāda viena neatkarīga Baltijas valstu savienība, bet trīs neatkarīgas valstis - Igaunija, Latvija, Lietuva. Ja starp guberņām, kurās iepriekš ietilpa jauno valstu teritorijas pēc dzimtbūšanas atcelšanas varēja brīvi parvietoties, jo apsargātu guberņu robežu nebija, tagad radās situācija, ka tika fiksētas un apsargātas jauno valstu robežas. Bija ne viens vien robežstrīds pat ar militārām operācijām. Sevišķi pierobežu rajonos, Latvijas pusē palika daudz dzīvojošu lietuviešu, bet Lietuvas pusē daudz latviešu.
Es rakstu par tiem Lietuvas pirmās brīvvalsts latviešiem, kuri dzimuši vai dzīvojuši Lietuvā, mazsvarīgi kāda bijusi viņu pilsonība, sevi vienmēr uzskatījuši par latviešiem. Jau sākumā rakstīju, ka pēc statistikas datiem tādu latviešu pirmajā Lietuvas brīvvalsts sākuma laikā bijis apm. 40 000. Pie tiem pieder mani vecāki, mani vecvecāki un mana paaudze. Mani bērni vairs pie tiem nepieder, Mani bērni ir parasti latvieši, jo visi dzimuši Latvijā. Diemžēl, mani mazbērni visi vairs pat latvieši nebūs - divi jaunākie ir Francijas pilsoņi un Latvija tikai reizi gadā paciemojas.
Pēc Lietuvas statistikas pārvaldes datiem uz 2010. gada sākumu Lietuvā latviešu palicis tikai ap 2300.
Viļņā šodien ir Latviešu biedrība, 1995. gadā tā pārtapusi no Viļņā studējošo latviešu kluba. Tā apvieno ap 100 biedru. Zudusi arī vajadzība pēc skolām, bibliotēkām. Visas robežas vaļā un tehniskās iespējas nodrošina parējo mūsdienu paaudzes prasību līmenī.
