Uz Oldenburgu braucām daudzas reizes, jo tur faktiski bija Anniņai un Līzelotei otras mājas.
Anniņas piederīgo vairs nebija, pēdējā bija mirusi viņas mamma- mana krustmāte pirms pieciem gadiem, bet atmiņu bija daudz gan par gādīgajiem mūsu vecvecākiem, bēgļu nometni, gan par māju, ko bēgļiem uzcēla, kad pakāpeniski pēc kara likvidēja nometnes.
Līzelotei mamma arī dzīvoja Oldenburgā un bieži sūtīja katlus ar sagatavotiem gaļas ēdieniem pusdienām. Anniņa vienmēr piktojās, ka visiem gaļas ēdieniem klāt sēnes. Vācijā laikam toreiz bija sācies sēņu bums, tāpat kā pie mums ir vēl šodien siera bums, kad to cenšas piejaukt gandrīz pie visiem ēdieniem. Man nebija iebildumu pret sēnēm, jo pie mums veikalos svaigie šampinjoni vēl nebija redzēti.
Intensīvā lauksaimniecība Vācijā jau bija vērojama laukos it visur. Katru dienu ar suni gājām pastaigās diezgan lielus attālumus un redzēju kas notiek laukos. Neviena neizmantota, vai aizauguša lauciņa. Ir jau rudens, vēl nenovākti kukurūzas lauki. Tik lielu un lekni noaugušu nekad pie mums neesmu redzējusi. Protams, arī klimats tur maigāks, bet bez bagātas mēslošanas tādu neizaudzēt. Redzu kā to kombains saekselē, ber automašīnu kulbās un aizved. Gadījās tā, ka pēc dažām dienām atkal biju atnākusi šajā vietā. No lielā kukurūzas lauka ne miņas, bet nu strādā jaudīgs traktors un aiz sevis velk veselu tehnikas rindu. Pirmā ir milzu cisterna, no kuras strūkliņās tek zemē melns šķidrums ar diezgan nepatīkamu smaku, mazliet pēc vircas un ķīmijām. Nākošais agregāts šķīvo, irdina un sēj. Un, visbeidzot, kaut kādi ruļļi pieblīvē. Aizmugurē paliek līdzens apsēts lauks. Droši vien sēja kādu lopbarību nākošajam gadam. Jau tad sāku aizdomāties ar ko baro lopus un ko ēdam mēs, gan jau bez vairākkārtējas miglošanas ar ķīmikālijām pret kaitēkļiem arī neiztiek.
Palēnām visi manējo pirkumu pasūtījumi arī izpildīti ar vienu izņēmumu - vecākā meita toreiz mācījās arhitektos un lūdza, lai nopērku labu otiņu, jo Padomju Savienībā pārdošanā bija tikai prastas sarenes. Anniņa jau pa pastu bija atsūtījusi labākos un modernākos rasēšanas piederumus, bet otiņu nebija. Viņa ar firmu sāka skaidrot kad otiņas, beidzot, būs nopērkmas. Lūk, ko paskaidroja firmas pārstāvis - labākās otiņas gatavojot no Sibīrijas vāveru astēm, sūtījums no Sibīrijas kavējoties, tamdēl labo otiņu pagaidām nav.
Ko te vēl piebilst - pašiem vāveru astes ir, otiņas nevaram saražot.
Rodas vēl problēma - visi pirkumi nekā nav satilpināmi manā somā. Te Anniņa piedāvā savu ietilpīgo un vieglo ceļojumu koferi. Būs jāņem.
Vēl mani mazliet uztrauc mana dīvainā vilciena biļete, kurā nav uzrādīti ne vagona, ne vietas numuri. Man jau kasē skaidroja, ka tas ir padomijas vilciens un pieturvietās atverot to vagonu durvis, kur ir brīvas vietas, parasti uzņemot visus reģistrētos brauktgribētājus.
