Lietuvas latvieši (78)
Skolotājas cēlās no rītiem ļoti agri - 06:00, lai pagūtu nodušoties, pabrokastot un sagatavot sevi stundām. Es ceļos vēlāk, kad brokastgalds jau uzklāts.
Pirmajā dienā, pirms uzsāku ko citu, zvanu uz krievu konsulātu Hamburgā, lai izpildītu savu obligāto padomju pilsoņa pienākumu. Krievu valodā man atbild sazvanītais numurs, krievu valodā paziņoju, ka esmu ieradusies Hengstfordē. Jautājumu man nav nekādu. Saprotu, ka par manu viesošanos viņiem ir zināms. Ceru, ka slepena aste man nebūs, taču jāuzmanās. Neatceros, vai Anniņa vietējām varas iestādēm ziņoja par manu viesošanos. Atceros, ka viņas ar Līzeloti apsprieda vai tas viņām būtu jādara vai nē.
Turpmāko visos sīkumos nestāstīšu. Stāstīšu to, kas man škita atšķirīgāks kā pie mums. Jau pirmajā dienā, tikko skolotājas bija prom, suns sāka draudzīgi sekot katram manam solim. Redzēju, ka varu saitē ņemt viņu līdz. Neliela neērtība bija - jo viņš saprata tikai vācu valodu, bet toties nebija jāiet vienai.
Aizslēdzu durvis un dodamies gar dzelzceļa malu centra virzienā. Dzelzceļa mala un uzbērums ļoti sakopti un tīri. Tālāk redzu arī dažus ļoti inteliģenta izskata vīriešus pļaujam zāli. Izrādās, ka pilsētas brīvās teritorijas, ceļmalas un tml. vietas kopj tikai pilsētas iedzīvotāji, kas sabiedriskā vietā sagrēkojušies, piem., sabiedriskā vietā skaļi trokšņojuši, bijuši reibuma stāvoklī. Atlaides te nekādas, vai esi skolotājs, pārdevējs vai citas profesijas pārstāvis, par šādiem sabiedriskās kārtības pārkāpumiem jāatstrādā pilsētas labā. Uz ielām cilvēku neparasti maz, arī automašīnu gandrīz nav, kaut mājās garāžā gandrīz katram tāda ir. Galvk. pārvietojas visi ar divriteņiem. Arī manas skolotājas uz skolu brauc ar riteņiem. Skolas priekšā milzu laukums ar divriteņiem un gandrīz neviens nav pieslēgts. Uz visām ielām kā likums iezīmēta riteņbraucēju josla. Kājamgājējiem stingri jāievēro savējā josla, jo riteņ braucēji traucas baigā ātrumā. Pie tā man bija ļoti grūti pierast, pat suns to pata labāk ievērot kā es.
Štaigājot vienmēr sastapu klaiņojam kādus tumšādainu bērnu bariņus kopā ar māti. Izskatījās pēc čigāniem. Mājas iejautājos par tiem Anniņai.
- Tie ir turki - Vācijas nelaime - tā paskaidro man.
Nemaz nezināju, ka jau tad turku tautības iedzīvotāji Vācijā veidoja lielāko mazākumtautības grupu.
Vislielākais turku pieplūdums Vācijā sākās pēc kara, kad Vācijā bija darbaspēka trūkums, bet Turcijā liels dabiskais iedzīvotāju skaita pieaugums. 1961. g. Vācija noslēdza ar Turciju pirmo darbaspēka ievešanas līgumu, kas Vāciju padarīja par līderi viesstrādnieku uzņemšanas ziņā un jau 1973.gadā Vācijā bija 80% no visiem Eiropā esošajiem turku viesstrādniekiem. Vēl pieņēma laikam nepārdomātu ģimeņu veidosanas likumu un tā rezultātā 1974.–1988. gadā turku skaits Vācijā dubultojās. Bija domāts, ka daļa viesstrādnieku atgriezīsies Turcijā pie ģimenēm. Daļa aizbrauca, bet vēl vairāki atveda ģimenes uz Vāciju. Turpmākajos gados ir bijis tikai turku skaita pieaugums Vācijā un 2000 gadā tas jau bijis pāri 2 miljoniem.
