Braucam elektriskā vilcienā. Sēdekļi mīkstie, bet pilnīgi nožogotu kupeju nav. Vagons pilnībā pārredzams. Brauc arī divi konduktori. Ja iekāpj kāds jauns pasažieris, tūdaļ pārbauda biļeti un novēl jauku ceļu. Biļetes var nopirkt arī pie viņiem. Mums tās nopirktas jau gala stacijā. Lielākās pieturas mūsu celā ir Brēmene un Oldenburga, par pēdējo vēl pastāstīšu nedaudz vēlāk. Drīz jau jāizkāpj mums nelielā pieturā - Hengsfordē - kādā nelielā Lejassaksijas pilsētiņā.
Te mūs neviens nesagaida. Līdz mājām esot vismaz kilometrs ejams, kā aizstiepsim manas smagās somas. Mana māsīca, turpmāk to saukšu par Anniņu, nebija iedomājusies, ka braukšu ar smagām somām, tāpēc nebija nekādu transportu noorganizējusi. Viens variants būtu mani atstāt stacijas uzgaidāmajās telpās ar somām un pašai skriet uz mājām pēc autiņa, kas garāža stāv un tad atbraukt man pakaļ, bet tam es nepiekrītu. Stiepjam par abām manas somas, nesteidzamies, pa ceļam atpūšamies un pēc pusstundas mājās esam.
Anniņai kopā ar viņas draudzeni vācieti Līzeloti pieder šī jaukā labiekārtotā māja. Pirmajā stāvā virtuve, ēdamistaba, viesistaba, liela telpa ar vannu, dušu un tualeti, Anniņas darba kabinets. Otrajā stāvā divas prāvas guļamistabas, duša, tualete, veļas istaba un Lizelotes darba kabinets. Anniņa manā lietošanā nodod savu guļamistabu un pati pārvācas uz dzīvi kabinetā. Tātad, turpmāko mēnesi dzīvosim četratā - es Anniņa, Līzelote un labi dresēts melns pūdelis vārdā čalis.
Faktiski neesmu izvēlējusies īsto laiku ciemoties, jo Anniņa un Līzelote ir vietējās vidusskolas skolotājas, katru dienu būs aizņemtas skolā, ar mani kopā darba dienās paliks tikai suņuks. Neko darīt, arī man vasaras vidū atbraukt būtu problemātiski.
Anniņa izrāda māju iedod man mājas atslēgu komplektu, pat atstāj pilsētas karti, lai staigājot nenomaldos. Vēl jāsadraudzējas ar suni, lai to varu savos izlūkgājienos līdzi paņemt.
Tagad nedaudz par Oldenburgu. Tā ir viena no Rietumvācu pilsētām, kas pēc kara bija viena no bēgļu nometņu pilsētām. Oldenburgā nokļuva mani radiņi, ar ko kopā 1944.g. rudenī bēgļu gaitās nokļuvām Vācijā. Tas jau aprakstīts manos iepriekšējos rakstos. Nav vairs manu mīļo Lietuvas latviešu - manas krutmātes, manu vecvecāku pie dzīvajiem sen jau Oldenburgas kapos. Anniņa gan paguva vēl reizes trīs atbraukt uz Latviju, paguvām vēl dzimtās vietas Lietuvā apskatīt.
Turpinot iesākto pagātnes stāstu vēl zinu, ka toreiz bēgļu nometnēs dzīvoja ar vācu pamatiedzīvotājiem nesaistītu dzīvi. Par uzturlīdzekļiem gādāja ASV armijas daļas un daļēji sarkanais krusts. Pirmie pēckara gadi bijuši ļoti grūti, jo pārtikas pieticis tikai, lai badā nenomirtu. Vēlāk gan diezgan straujā tempā gājis uz labo pusi. No nometnes manējie pārvietoti 3-istabu dzīvoklī un šajā vietā arī nodzīvoja pārticībā lidz mūža galam.
Anniņa Anglijā beigusi meiteņu ģimnāziju, arī augstāko izglītību ieguva Anglijā, pamēģināja pie tēva dzīvot Kanādā, nevarēja saprasties un atgriezās Vācijā.
Pēc savas mammas nāves kopā ar Līzeloti - bioloģijas skolotāju nopirka šo māju, jo Hengstfordes vidusskolā viņai piedāvāja angļu valodas skolotājas darbu. Vēlāl, pēc pensijas gadu sasniegšanas, atkal māju pārdeva un pārcēlās atpakaļ uz dzīvi Oldenburgā. Nu jau būs gads, kopš viņas arī vairs nav.
Nākošajā rakstā stāstīšu par savu pirmo izlūkgājienu kapitālisma pasaulē.
