Turpinot aizsākto rakstīšanas metodi pēc pirkumiem no piezīmju grāmatiņas, kā lielāko pirkumu jāatzīmē automašīnu Žiguli-2101. Šis pirkums piereģistrēts 1977. g. aprīlī. Rindā pēc tā bijām gaidījuši vairāk kā 10 gadus. Izvēles gandrīz nekādas, lai neteiktu nekādas - piedāvāja divus autiņus. Viens variants bija ņemt visparastāko Žiguli - 2101 zilā krāsā, otrs variants - eksporta variants burkānu krāsā, bet ar nelielu transporta bukti sānā. Izvēlējāmies importa variantu un laikam pareizi, jo izrādījās, ka motors ir jaudīgāks , bet cena tāda pat - 5500 rubļi. Bukti labs meistars iztaisnoja un citādi nebija nekādas vainas. Arturam jau bija 2 gadu braukšanas prakse ar dienesta auto. Var teikt, ka tikai tagad bija pilnībā beigusies braukāšana ar mugursomām vilcienos. Žigulītis nokalpoja ilgus gadus un rūca tik klusu kā bitīte, pārdevām to vēl lietošanas kārtībā. Vienigais, ko pārdodot noņēmu, bija sēdekļu pārvalki sarkanbrūnā krāsā, ko biju adījusi no ārdītām zeķēm tūdaļ pēc autiņa iegādes, jo sēdekļu pārvalki toreiz arī bija deficitprece. Kā jau minēju, Ogres zeķu dzija bija ļoti stipra un nenovalkājama. Es kā taupīga saimniece tos izārdīju un daudzus gadus vēlāk ietamborēju Zvejniekciemā grīdas paklājā.
Ar saviem Vācijas radiem praktiski nesarakstījos piesardzības dēļ. Sarakstījās mana mamma ar savu māsu - manu krustmāti. Kad vecvecāku vairs nebija un arī mana krustmāte bija viņā saulē, automātiski sākām saraksti ar vecāko māsīcu. Apmainījāmies arī ar nelielām paciņām. Zināja viņa par manu adīšanu. Vienā reizē viņa man atsūta vācu adāmaparātu un šujmašīnu katalogus un piedāvā kaut ko izvēlēties. Man jau bija krievu elektriskā šujmašīna, kas darbojās labi un ar ko apšuvu savu ģimeni. Riskēju ar adāmaparāta izvēli. Visu laiku tirdīja doma - kā viņa to iesaiņos un atsūtīs, jo tam ir pat savs statīvs komplektā. Māsīca saka, lai to atstāju viņas ziņā. Man atliek vienīgi gaidīt. Grāmatiņā šis fakts ir ierakstīts 1984. gada jūnijā. Atceros, ka man pienāca pastā uzaicinājums ierasties pie muitas pārvaldes priekšnieka Runča sakarā ar sūtījumu no ārzemēm. Tur mani izjautā kas un ko sūta. Zinu no pieredzes, ka jārunā pēc iespējas mazāk, bet neko nezināt arī nedrīkstu. Saku, ka iespējams ir sūtījums no māsīcas Vācijā. Tagad man Runcis izstāsta savus noteikumus - sūtījums esot Šķirotavā, muitas noliktavā. Man jāgādā transports, lai uz turieni aizvestu divus muitniekus, tad atvestu tos atpakaļ uz muitas pārvaldi Daugavmalā. Vēl jābrauc līdz pašai ar pasi un vienam krāvējam. Skaidrs, ka ar Žiguli nepietiks. Toreiz visās darba vietās varēja iznomāt iestādes transportu par ļoti normālu cenu. Arturam darbā bija mikriņš Latvija, to ar visu šoferi arī noīrējām. Norunātā dienā braucam vispirms pēc muitniekiem, tad pie Šķirotavas stacijas muitas noliktavām milzīgos angāros. Muitnieki ir divi - vīrietis un sieviete. Sieviete ir ļoti runīga un apsēžas man blakus, lai braucot vieglāk sarunāties. Visu laiku cenšas izdibināt kas ir sūtītājs un kas tas par aparātu un vai mums tādu pašiem uz vietas nav. Likās apnicīga tā runāšana, laikam izteicos, ka par mūsējiem aparātiem varbūt ir labāks.
Muitas noliktava ir milzu angārs. Īstā krievu nekārtība, neviens nevar pateikt kur meklēt mūsējo saini. Norāda apmēram rajonu, kur tas varētu būt. Sākam meklēt pēc adreses. Saiņi, kastes, pakas krustu - šķērsu samesti uz grīdas kaudzēs, daļa plauktos. Nav ne jausmas kāds izskatās mūsu meklējamais sainis. Zinu, ka pārāk mazs tas nevarētu būt. Man pavadzīmē muitniece ieskatīties neļauj, bet pasaka vienīgi, ka svars ir ap 30 kg. Pēc ilgas meklēšanas atradām citiem saiņiem apakšā. Te nevienu neinteresēja brīdinošie uzraksti uz saiņa malām, ka nedrīkst mest, kur augša, kur apakša. Mūsu sainis ir apm 130 cm garš un iesaiņots kartona kārbā. Muitnieki atplēš augšpusē saini vaļā un sāk pētīt saturu. Arī es mazliet samulstu, jo ieraugu vairākas kastiņas pilnas ar dažādām metala detaļām skrūvēm bultām.
Muitnieki cenšas ieskatīties dziļāk kastē, bet viss tik blīvi sasaiņots, ka saturs būtu jāizber, lai ko saprastu. Jautā ari man kas tās par detaļām, kur adāmaparāts. Atbildu, ka arī es to neredzu un neko nesaprotu. Faktiski jau sapratu, bet sapratu, ka izdevīgāk ir tēlot, ka nesaprotu.
