Līniju aparātu zālē vienmēr prakasē bijuši gan tehnikumu, gan augstskolu studernti. Studenti visos laikos bijuši ar visādām izdarībām slaveni. Tiem, kas pirmo reizi ieradās praksē, parasti ļoti interesēja sarunu noklausīšanās. Jā, tā ir bijis visos laikos, bet tos, kas strādāja ilgstoši - šī nodarbe vairs neinteresēja. Vēl vairāk, kad pirmos pēckara gados kanālu pārbaudei nebija gandrīz nekādu mērinstrumentu, telefona kanāla kvalitāti pārbaudīja tikai ar dzirdi. Vēlākos gados bojājuma noteikšanai kanālā bija vajadzīga pat laba muzikālā dzirde. Bija ar dzirdi jāatšķir daudzu frekvenžu toņus.
Telefonu kanālu atliku vājinājumu pārbaudīja ar 800 Hz frekvenci, radio kanālus - 1000 Hz., pusautomātisko kanālu impulsi - 1200 Hz, tonālā izsaukuma frekvence - 2100 Hz, automātiskajiem kanāliem 1. frekvence - 1200 Hz, 2. frekvence 1600 Hz, ATC atbildes signāls 600 Hz u.t.t. Latvijas radio apraide notika pa telefonu līnijām, arī tur bija gadījumi, kad mūsu tehniķu ausis nesadzirdēja to, ko sadzirdēja Radio tehniskās kontroles ausis un kopīga valoda bija jāatrod.
Dienas laikā par izklaidēm nevarēja būt ne runas, bet nakts dežūru laikā studenti vienmēr pajautrojās. Ja sagribējās paklausīties īstās krievu valodas kultūras pērles, izsauca un savienoja savā starpā divus dažādus abonentus dažādās Krievijas pilsētās. To parasti darīja naktī, kad visi jau guļ. Piezvana kādam abonentam Maskavā, pagaida, lai tas viens izklaigājas ,,Hallo, hallo... ''un noliek klausuli. To pašu izdara ar kādu abonentu citā pilsētā. Tad nogaida 10-15 minūtes un savieno šos abonentus savā starpā. Visbiežāk sākas apvainojumi par to, kurš kuram zvanījis. Tagad šo sarunu pārtrauc, bet savieno vēlreiz pēc pusstundas, kad tie jau atkal devušies gulēt. Tad gan parasti iet vaļā īstā krievu sarunvaloda, nu uzliek uz skaļruni, lai visi var izņirgties un apgūt jaunākos mīļvārdiņus.
Vienai manai darba kolēģei bija divas tantes, kas kādreiz sanaidojušās un nevarēja salabt. Abām mājās bija telefoni. Kādā vakara stundā kolēģe šīs tantes savienoja savā starpā. Rezultātā viņas salaba, jo katra no viņām bija sapratusi, ka tā otra viņai piezvanījusi, lai salabtu.
Vai studentam būt viegli? Viena anekdote.
Radiotehnikas fakultātē students kārto eksāmenu. Sagatavojies slikti, eksāmenu nenoliek, bet nolemj iezīmēt biļeti nākošai reizei - biļetei otrā pusē iezīmē mazu punktiņu. Pēc nedēļas ierodas atkal uz eksāmenu, atrod ar acīm biļeti ar punktiņu un paņem to. Biļetē pavisam citi jautājumi. Nenokārto eksāmenu atkal. Šoreiz students biļetes otrā pusē ieliek divus punktiņus un pēc nedēļas ierodas trešo reizi uz eksāmenu. Atkal tas pats - biļetē pavisam citi jautājumi. Iezīmē trīs punktiņus ceturtajai reizei. Pasniedzējs ironiski saka, ka vēl esot 22 biļetes, kad pēc kārtas apgūšot arī tās, ielikšot labu atzīmi neko nejautājot.
