Kā jau pieminēju, aparatūras elektrobarošanas iekārtas ieņēma nozīmīgu vietu Līnijas aparātu zālē. Jaunās zāles galā bija samontētas jau divas rindas ar sprieguma taisngriežu un stabilizēšanas iekārtām. Diezgan straujā tempā sākās līniju traktu lampu iekārtu nomaiņa uz tranzistoriem. To sekmēja mūsu mūsu LAZ jaunās priekšnieces diezgan viltīgā rīcība (labā nozīmē) - ja līdz šim uz armijas daļām galvenokārt bija pieslēgti tikai atsevišķi pārraides kanāli, tagad ierīkoja jaunus simetriskos savienošnas kabeļus, ko blīvēja ar tranzistoru jaunākā izlaiduma 60- kanālu iekārtām. Tā kā sākuma projektā tas nebija paredzēts, izdevās iestāstīt, ka vietas izbrīvēšanai, el. barošanas nodrošināšanai lietderīgi nomainīt arī mūsu gala iekārtas uz modernākām. Armijniekiem naudas bija gana un izdevās visā viņus parliecināt. Rezultātā visvecākās mūsu lampu iekārtas izdevās nomainīt uz tolaik vismodernākajām tranzistoriekārtām. Armijniekiem pašiem savu speciālistu trūkst, mani kolēģi piestrādā un piepelnās. Mums bija ļoti labs speciālistu papildinājums no RIP, kas pēc tehnikuma bija iesaukti armijā un kalpojuši armijas sakaru daļās tepat Rīgā. Tagad strādāja pie mums un nobeidza Elektrosakaru fakultāti RPI dažus gadus pēc manis vakara nodaļā. Kooperejoties ar militāristiem, strauji attīstījās arī publiskais tīkls.
Daži ļoti interesanti dati no TELEKOMUNIKĀCIJU VĒSTURES III.daļas:
LAZ nodrošinātie ienākumi no kanālu nomas 1979. gadā ir vidēji 630 110 rubļi mēnesī. Salīdzinājumam - kabeļa maģistrāles Rīga-Tukums blīvēšana ar aparatūru K - 120, pasūtījuma Nr.243 celtniecības kopējās izmaksas ir tikai 283 790 rubļi.
No RTTC kolektīvā līguma 1989.g. izpildes apspriedes protokola - no plānotajiem 15,623 milj. rubļu ienākumiem , tikai 3,6 milj. rubļu (23%) ir no publiskā sektora. Secinājums - Līniju aparātu zāle bija iestādes galvenais pelnītājs.
Gan jau kādam lasot to ienāks prātā arī doma, ka esam bijuši pakalpiņi, nodevēji u.t.t. Esmu par 100% pārliecināta, ka rīkojāmies pareizi un visas sakaru organizācijas shēmas bija piefiksētas mūsu galvās. Vislabāk par to pārliecinājos augusta puča laikā, kad zāles vidū pie galda sēdēja Baltijas kara apgabala sakaru centra pārstāvis un deva rīkojumus atslēgt visus izejošos kanālus no Rīgas. Izrādījās, ka tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Mūsu sakaru sistēma bija tā militarizēta, ka nevarējām atslēgt nevienu līniju traktu, lai neizslēgtu reizē militāristu sakaru kanālus. Sekoja jauns rīkojums slēgt izlases veidā publiskos kanālus zemfrekvences daļā. Tas nozīnē, ka vajadzīgs milzīgs daudzums spraudņu.
2. bildē redzams, ka kanālu skaits 1990 gadā bija vairāk kā 5000. Spraudņu zālē tik daudz nebija, nācās meklēt noliktavā rezerves krājumos. Mums bija svarīgi novilkt laiku un modrajām acīm to neizrādīt. Uz šo lielo darba apjomu varējām arī mazliet kļūdīties, lai nerastos aizdomas .Katru kanālu bija jāatrod sarakstā un jānobloķē ligzdu laukā attiecīgā aparatūras rindā. Uz celiņa pie aparatūras rindām stāvēja bruņoti zaldāti kaujas gatavībā ar šauteni un durkli rokās.Visi tādi neliela auguma, tumši un pašķībām zvērojošām acīm - laikam speciāli gatavoti. Protams, ka mūsu kustības neviens izkontrolēt nevarēja, ja kanālu sākumā atslēdzām, tad vēlāk garām ejot kāds spraudnis nejauši mazliet parāvās, lai nedod kontaktu.
Siguldas sakaru bunkurā arī bija savējie, tur slepus sakomutēja 4 kanālus caur Ļeņingradu izejai uz ārzemēm. Otrā dienā sekoja rīkojums atslēgt visas radioprogrammas, jo 3 programmu apraide uz visiem Latvijas rajonu centriem arī bija pa mūsu sistēmām. Tur savu roku arī es pieliku, jo rīkojumu pieņēmu es, man to vajadzēja ierakstīt žurnālā izpildei. Vienkārši nerakstīju un vilku laiku. Pašu militāristu starpā arī nebija īstas skaidrības par notiekošo valstī. Visvairāk viņus interesēja atrast informācijas noplūdes caurumu uz ārzemēm. Neatrada, jo prātiņi bija pārāk īsi.
Mūsējo bija pietiekami daudz un mēs pratām lieku nerunāt, jo arī modrās acis un ausis bija līdzās. Kad 1955. gadā te sāku strādāt, bijām tikai 26 cilvēki, bet sakarā ar straujajiem tempiem, 1970. gadā jau 68. Aizvien vairāk arī modro acu un ausu. Mūsu pieredze bija liela un pratām katru jaunpienācāju ātri atšifrēt, atlika tikai viņa klātbūtnē palaist kādu nenozīmīgu pīlīti, pēc dažām dienām jau zināja jaunā LAZ priekšniece vai izsauca 1. daļā uz pārrunām. Pratām arī patēlot naivos un pat muļķīšus.
Mana īstā biogrāfija nebija zināma pat maniem vistuvākajiem darba kolēģiem. Nevienam nebija ne jausmas, ka bēgļu gaitās esmu Vācijā bijusi.
I986. gadā nolēmu aizbraukt uz Rietumvāciju apciemot māsīcu, nu dabūju izbaudīt padomju filtru. Varbūt, kādreiz par to uzrakstīšu atsevišķi, bet tagad tikai viena epizode. Izsauc mani pie sevis vietējais 1. daļas vadītājs - atvaļināts militārists. Pēc izjautāšanas sāk dot pamācības kā uzvesties Vācijā. Galvenais nenosaukt kādu par biedru, jo tur esot pieņemts saukt par Damen un Herren (dāmas un kungi). Vislabāk nesatikties ar svešiem cilvēkiem, izņemot savus radiniekus, lai neuzzin, ka esmu no Padomju savienības, jo ar tiem fašistiem neko nevarot zināt.
