Maija mēnesī, kad viss sniegs bija jau nokusis, talku Zvejniekciemā sarīkojām. Līdzi mums ļoti labprāt pievienojās jau minētais Ļoņa Teļegins. Viņš pēc tautības bija kazahs, man nedaudz atgādināja no meža iznākušu lāci - liels un ražens augumā, ar lielām praktisko darbu iemaņām, arī kā vīrietis simpātisks, bet raksturā neaprēķināms. Telefonijas iekārtas skaņoja simpātisks puisis no Kišiņevas. Arī to varēju aicināt uz Zvejniekciemu talkā. Mani darba kolēģi arī ļoti atsaucīgi, kopā ar manu vīru un brāli sanāca kādi 8 spēcīgi vīri. Manējie jau Jelgavā bija ievākušies jaunajā mājā, no savas nojaucamās pagaidmājas brālis piekabē atveda logu un durvis. Vilciena biļetes toreiz bija ļoti lētas. Vienā brīvdienā mani talcinieki bez lielām grūtībām visu paveica. Ļoņa vēl izdomāja labu variantu, lai resnie būdas koka paliktņi uz zemes guļot nesapūtu, ar rokas zāgi nozāģēja lielo priedi. Novietoja vienu būdas malu uz priedes stumbra, otru - uz celma un viena atzāģēta bluķa. Šajā mājā nodzīvojām divas vasaras.
Dzīve riteja tik intensīvi, ka nevar pat visu vairs precīzi atcerēties, ne aprakstīt. Pirms šī seriāla biju jau aprakstījusi 5 rakstos mūsu braucienu uz Sočiem vēl 1966. rudenī
Brauciena laikā mūsu mazo meitiņu bijām atstājuši drošās rokās Jelgavā pie manas mammas. I966. vasarā pavisam negaidīti saslima un nomira Artura tēvs.
Jau minēju, ka jaunais kabelis un iekārta bija PSRS ražojums. Kabelī bija 4 koaksiālie pāri, pa kuriem varēja organizēt divus augstfrekvences līniju traktus 273 KHz- 8,6 MHz. Pa šadu līnijas traktu varēja organizēt 1920 telefona kanālus vai 300 telefona kanālus plus televīzijas kanālu(video)un televīzijas skaņas kanālu. Bez koaksiālajiem pāriem vēl bija 10 simetriskie pāri dienesta sakariem ar pastiprināšanas punktiem, telemehānikai, telesignalizācijai un vienai 24 - kanālu sistēmai. Pēdējo vienmēr iedarbināja tūlīt pēc kabeļa ieguldīšanas, lai kabeli kontrolētu pret nozagšanu. Tai bija diezgan interesants nosaukums - Kļukva (dzērvene). Iespējams radies no tā, ka kabelis bija ieguldīts daudzās purvainās vietās, kur varēja salasīt dzērvenes. Sākumposmā šāda Kļukva bija iedarbinata posmā Rēzekne - Rīga, Brīvības iela 33, jo Dzirnavu ielā 105 vēl nebija diennakts dežūru.
1968. g. pavasarī valsts komisija pieņēma maģistrāles pirmo kārtu ar diviem noskaņotiem līniju traktiem M5(Maskava) - 03939(Rīga). Ekspluatācijā nodeva vienas sistēmas terciālo (300) telefonu kanālu grupu un televīzijas kanālu. Reāli darbā nodeva tikai dažus telefonu kanālus, jo automātiskā telefonu centrāle vēl nebija gatava un arī nebija iespējas Rēzeknē un Ērgļos izdalīt kanālus Latvijas vajadzībām. Ieguldīja koaksiālo kabeli uz Telecentru L.Laicēna ielā. Telecentrs jau saņēma no Maskavas CTV-1 pa radio releju līniju, bet pa koaksiālo kabeli bija oficiāla karstā rezerve. Jau pēc gada Maskava Rīgai sāka translēt otro televīzijas kanālu CTV-2 pa radioreleju līniju, bet pa koaksialo kabeli televīzijas kanāls kļuva par CTV-1 pamatkanālu visam Baltijas reģionam līdz 1980. g. olimpiādei, kad izbūvēja jaunas koaksiālās līnijas Ergļi - Tallina un Ērgļi - Kaļiņingrada. Vienlaicīgi pārkārtoja atkal sakaru shēmas, lai nodrošīnātu Maskavai izeju caur Ergļiem uz Tallinu un Kaļiņingradu. Paralēli lielo maģistrāļu būvei, pilnā sparā notika militāro kabeļu līniju un objektu celtniecība. Notika arī daži kuriozi. Vienu no tiem nekad nevienam nebiju stāstījusi. Lai gan katru gadu tagad nāca jauni speciālisti no RPI un tehnikuma, taču bez praktiskām iemaņām, jo jaunās aparatūras vēl nebija nevienā laboratorijā, pat pasniedzēji nāca pie mums praktisko daļu apgūt. Galvenā slodze bija uz mums, kas kaut cik bija degunus apsildījuši. Arī militāro sakaru sistēmas skaņoja galvenokārt ar mūsu palīdzību. Vienu laiku ar galvenā inženiera atļauju biju paralēli noformēta darbā Maskavā SMU-I (Celtniecībasun montāžas pārvalde). Algu sūtīja kā pasta pārvedumu.
Steidzami bija jānoskaņo jau pieminētā 24- kanālu sistēma Kļukva, kas neapkalpojamā pastiprināšanas punktā 14/7 Zaķumuižas rajonā tika pārslēgta pa jaunieguldītu militāristu kabeli uz Ādažiem. Darbiņš tika izdarīts termiņā un labā kvalitātē. Vislielākais pārsteiums bija , kad par darbu saņēmu atalgojumu no Maskavas SMU-1 un arī no vietejās karaspēka daļas. Sākumā domāju, ka būtu godīgi jāpasaka, ka notikusi kļūme, bet tad nodomāju - lai vaino pats sevi tas, kura labā roka nezina, ko dara kreisā. Rezultātā visas maģistrāles garumā pie vairākiem neapkalpojamiem pastiprināšanas punktiem bija pieaudzis kāds militāristu simetriskais kabelis un kombinācijā ar Kļukvu savienoja militārus objektus.
