http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-61/748577
Ne pa velti iepriekšējā daļā sāku stāstīt par el. barošanas iekārtām. Lai nodrošinātu aparatūras funkcionēšanu neparedzētos gadījumos, arī Dzirnavu ielā el.barošanu saņēmām ne tikai pa diviem neatkarīgiem fīderiem, bet pagalmā bija uzbūvēta ķieģeļu dīzeļģenerātora māja ārkārtas gadījumiem, ja zustu spriegums abos fīderos.
Turpat blakus ķieģeļu mājai bija arī liela koka būda. Tā izrādījās dīzeļģenerātora iepakojuma kaste ar izmēriem 5,5x 2,3 m . Tā bija kapitāli būvēta no koka brusēm, apšūta ar dēļiem un balstījās uz 4 milzīgām brusēm 25x25.
Ienāca prātā ģeniāla doma, ka tāda būda man noderētu par pagaidu dārza māju. Tā kā biju nozīmēta valsts komisijas darba grupā, strādāju kontaktā ar Mežgorstroj personālu un bija izveidojušās labas darba attiecības.
Viņu atbildīgajam Ļoņam par energo ierīcēm ieminējos, ka man noderētu šada māja un kādas iespējas to dabūt savā īpašumā. Izrādījās, ka būdu sen bija no pagalma jāaizvāc kā nevienam nevajadzīgu, bet lielo izmēru un smaguma dēļ tā vēl te stāvot. Jā, tā man patiešām noderētu sākumam dārzā, jo bez jumta uz galvas neko tur nevarēšu uzsākt. Maskavieši bija ļoti laipni un atsaucīgi un sākām apspriest transportēšanas variantus. Izrādās, ka viņu rīcībā ir varens transports - spēcīga smagā automašīna, ar kuru iespējams pa neceļiem izbraukt, bet tā nobāzēta kaut kur aiz Ērgļiem. Ar šādu transportu nogādāja aprīkojumu uz neapkalpojamiem pastiprināšanas punktiem. Stratēģiski svarīgām maģistrālēm kabeļus vairs neierīkoja gar lielu ceļu malām, arī uz Ērgļiem labi zinām kāds bija ceļš caur Kangaru kalniem. Tuvāk Maskavai kabelis bija ieguldīts purvainās vietās, kur klāt pavasaros varēja tikai ar spectransportu un laivu tikt. Lai dabūtu piemērotu mašīnu būdas aizvešanai, ieteica man runāt ar galveno maģistrāles būvdarbu vadītāju Mišinu. Arī šo kadru jau labi pazinu, jo pēdējā laikā viņš daudz Rīgā uzturējās. Vienā izdevīgā brīdī savu vajadzību izklāstīju un vēl uzprasīju cik tas man izmaksātu. Viņš nosmējās un solīja padomāt. Izdomāja pavisam drīz, ka ar mieru izsaukt uz Rīgu auto transportu, izmaksa varētu būt 30 rubļi šoferim un vēl kārtīgas vakariņas pie manis mājās visiem dalībniekiem. Samērījām būdas augstumu - tas izrādījās 250 cm., automāšīnas augstums ap 150 cm. Kopā kravas augstums ap 4 metri. Atkal problēma- vai varēsim izbraukt no Rīgas neaizķerot sabiedriskā transporta kontaktīklu. Izpētījām visdrošāko izbraucamo ceļu uz Tallinas šoseju un nolēmām savu operāciju veikt sestdienas vakarā, kad sāk krēslot un ielās satiksme pierimusi.
Jau skaidrs, ka būdas platuma dēļ būs jābrauc ar nolaistiem bortiem. Ļoņa apņemas sagādāt ceļamkrānu un izdomāt kā kravu labāk nostiprināt. Mums nevienam nav arī vieglās automašīnas, lai nokļūtu Zvejniekciemā. Sarunāju, ka atbrauks mans brālis no Jelgavas, jo viņam ir nupat kā Ļeņingradā pirkts balts jaunais Moskvičs. Brālis atbrauc laicīgi. Līdzbraukšanai pieteicās arī Arturs, laikam tādā diezgan riskantā pasākumā negribēja mani laist vienu. Braucam trijatā uz Dzirnavu ielu pa savu izvēlēto maršrutu - no Teikas pa Lielvārdes ielu pāri jaunajam Deglava tiltam, tad uz Suvorova (tagad A.Čaka) ielu, lai pārbaudītu vai viss mierīgi un nav nekādu milicijas posteņu. Toreiz šis maršruts bija vakaros ļoti kluss. Dzirnavu ielas pagalmā jau stāv lielā automašīna ar kārtīgi pieķēdētu būdu. Patiesībā tādas kravas transportēšana caur pilsētu esot jāpiesaka milicijai. Mēs to nedarījām, jo faktiski mūsu pasākums bija nelegāls. Šoferītis ir gados pajauns no Krievijas un Rīgas plānojumu nepazīst. Viņam blakus sēdēs elektriķis Ļoņa Teļegins, kas pusgada laikā jau Rīgu iepazinis. Norunājam, ka mēs ar balto Moskviču brauksim pa priekšu, lai rādītu ceļu. Brālis man profesionāls šoferis un Rīgu pazīst pietiekami labi. Arī lielais maģistrāles celtniecības priekšnieks Mišins grib braukt līdz, jo atpakaļceļā visiem pie manis būs pīelīgtās vakariņas.
Tiekam ārā no Rīgas bez problēmām, tālāko ceļu līdz Zvejniekciema pastam arī nobraucam viegli. Tagad sākas parasts zemesceļš. Ir marta mēnesis, diezgan daudz sniega, ceļš slikti tīrīts. Smagā krava brauc bez problēmām, bet ar Mosviču peramies pa sniegu un ar grūtībām tiekam uz priekšu. Apm. 200 m. no mūsu zemes gabala ir pilnīgs bezceļš, esam spiesti te atstāt Moskviču. Visapkārt mežā dziļš sniegs, spīd mēness, apkārtējās lauku mājās neganti rej suņi, jo nevar saprast, kas iztraucējis lauku klusumu un mieru. Mūsu zemes gabals ir trešais no mūsu gala, esam jau sniegā atraduši robežzīmes. Smagajai automašīnai ir līdzi prožektori, kas labi izgaismo tuvāko apkārni. Sākas pēdējais ceļa posms. Patiešām šādam transportam bezceļš nav problēma - tas iet uz priekšu kā tanks, vienīgi troksnis paliels, jo brikšķēdami lūzt sīkie krūmi, priedītes un eglītes. Mana jaunā māja ir atvesta, vēl sīka problēmiņa - nav mums te mežā ceļamkrāna, lai to noliktu pie aizmugurējās robežas pie meža. Zēniem galvas strādā - būdu pieķēdē pie lielas priedes zemesgabala stūrī un automašīnai braucot uz priekšu, tai būtu jānoslīd sniegā. Vēl sarok lielāku sniega daudzumu, lai nav tik augsts kritiens un aiziet!
Paliels brīkšķis un būda noslīd, diemžēl, uz sāniem, bet citādi sveika un vesela. Ir skaidrs, pēc sniega nokušanas būs jārīko talka, lai to uzstutētu.
Šajā reizē esam priecīgi, ka visumā pasākums izdevās un šo dienu uzskatu par vasarnīcas būvdarbu sākumu. Rīgā, mūsu dzīvoklī to nosvinējām diezgan slāviskā garā. Mums pievienojās arī Ļoņas Teļēgina sieva Zina, kas bija iekārtu montāžas darbu priekšniece un Mišina draudzene Nadja, ar ko viņš vēlāk arī apprecējās. Starp citu, pēc sekmīgas Maskava - Rīga kabeļu maģistrāles celtniecības darbu beigšanas, Mišinu iecēla par PSRS Sakaru ministra vietnieku celtniecības jautājumos.
