Lietuvas latvieši (58)2

http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-57/746952

Astronomijas sektors ar 1958.g. ir pārveidots par Astrofizikas laboratoriju — patstāvīgu LZA zinātnisku iestādi. Arturs pārgāja darbā uz turieni un saistīja visu mūžu ar radioastronomiju. 1958. g. decembrī iestājas aspirantūrā PSRS ZA Galvenajā astronomiskajā observatorijā Pulkovā. Viņa disertācijas tēma ir saistībā ar observatorijas būvi Baldonē Riekstukalnā. Nu abi strādājam un atkal mācāmies. Viņa darba laiks vairs nav tik piesaistīts nostrādātām stundām darba vietā, ZA augstceltnes 14. stāvā. Viņš neatlaidīgi sāk staigāt pa visādām iestādēm legāla dzīvokļa meklējumos. Rakstīja un gāja pat uz komjaunatnes CK, jo bija toreiz kā strādnieku dēls ar nevainojamu biogrāfiju, arī komjaunietis. Arī mana biogrāfija jau bija kļuvusi laba, jo vecāki dzīvoja pie brāļa Jelgavā, ko tagad droši rakstīju jau savā turpmākajā biogrāfijā.

Artura vēstules un neatlaidība laikam visiem bija sen apnikusi. Rezultātā mums 1959. gada nogalē piešķīra nelielu vienistabas dzīboklīti Maskavas ielā 161, tieši pretīm Sporta manēžai. Priecīgi bijām, bet nedaudz bažīgi, jo par Maskačkas bīstamību vēlās vakara stundās bija daudz nostāstu.

Mūsu dzīvoklītis bija kā piebūve pie īstās mājas pagalma pusē. Pagalmā bija izeja uz dārzu un izrādījās, ka arī mūsu dzīvoklim ir apm. 200 kv.m. dārzs ar ķiršu koku un diviem jāņogu krūmiem. To mums pateica jaunie kaimiņi no blakus dzīvokļiem, kuri jau bija paguvuši mūs par studentiem iesaukt. Nokļuvām tīrā krievu vidē.

Par Maskačkas bandiņām izrādījās, ka ir taisnība. Viena tāda gandrīz ikvakaru pulcējās pie mūsu mājas ārdurvīm. Tā viņiem bija izdevīga vieta, jo caur mūsu dārziem bija celiņš izejai uz Lomonosova ielu. Vakaros un naktīs šad tad dzirdēja kādus kliedzienus uz ielas un soļu dipoņu gar mūsu durvīm uz dārzu. Visdīvainākais bija tas, ka mūs viņi nekad neaiztika. Kādu vakaru gan, atgriežoties no lekcijām, netālu no ieejas durvīm man divi sāka piekasīties, bet tūdaļ arī atskanēja balss - ne trogatj, svoji (neaiztikt savējie).Tā nu biju kļuvusi kādai vietējai huligānu bandiņai par savējo. Man aiz sienas dzīvoja krievs - vietējās skolas direktors un viņš arī teica, ka savējos viņi nekad neaiztiek, bet tālāk no mājām gan neko nevarot zināt. Visām bandiņām esot obligāts teritoriālais princips. Mūsu vienīgajam ķiršu kokam neviens cits ogas nenolasīja un manus iesētos burkānus arī neizrāva. Te bija kā sava republika ar saviem likumiem. Pēc diviem gadiem, kad gatavojāmies pārvākties uz normālu māju-ZA pašu spēkiem celto daudzdzīvokļu māju Teikas rajonā, kaimiņš direktors jau zināja, ka māju atstāsim un pieteica, lai namu pārvaldei dzīvokļu orderi nenododam. Nevienam neko te nebijām stāstījuši, bet par mums zināja visu. Kad atbraucām pēc pēdējām mantām, bija izlauzta ķieģeļu sienā durvīm sprauga uz direktora dzīvokli. Mūsu nedaudzās palikušās mantiņas bija saliktas virtuvē kaudzītē un apsegtas ar avīzēm, lai nenoput. Nevienu toreiz nesatikām, dzīvokļa orderi nenodevām un neviens mūs arī nemeklēja.

Šodien, kad rakstu kārtējo atmiņu rakstu, lasu arī mūsdienu svarīgākos notikumus. Putins izsludina kaujas gatavību Rietumu apgabalā. Kādas asociācijas tas izraisa man kā ilggadīgai sakaru darbiniecei. Man tas liek atcerēties, ka šāda PSRS gatavošanās ārkārtas situācijām un bruņotiem konfliktiem intensīvi sākās jau 60-os gados. Sākās milzu līdzekļu ieguldīsana jaunu kabeļu maģistrāļu būvē. Tikai daži piemēri.

Kā pirmo 1962. gadā izbūvēto kabeļu līniju var minēt Rīga - Ostrova, kas paredzēta iesslēgšanai Siguldas pazemes bunkurā. To blīvē ar PSRS izgatavotu aprīkojumu.

1964. gadā izbūvē jaunu kabeļu maģistrāli Rīga - Jelgava - Skrunda. Latvijas PSR Ministru padome piešķir zemi armijas vajadzībām Skrundā Radiolokacijas stacijas celtniecībai.

1967. gadā nodota ekspluatācijā kabeļu maģistrāle Skrunda - Pope - Irbene - kosmisko sakaru uztveršanas centrs.

Kāds ieguvums Latvijas publiskajam tīklam no Ostrovas, Skrundas vai Irbenes - to sapratīs katrs loģiski domājošais. Tā šo analogā tīkla attīstību var uzskaitīt līdz atmodas laikam. Lai ko būvēja, visi ceļi veda uz Maskavu.

Jau tajos gados bija dažādas militārās mācības, kur mums bija jāapkalpo militārais dienests. Tas viss bija gan plānots, gan reizēm neplānots, atkarībā no politiskajiem notikumiem pasaulē. Vienmēr seifā glabājās slepenie dokumenti aizzīmogotās aploksnēs, tiem pārbaudīja zīmogus katru reizi maiņas inženieris nododot un pieņemot dežūru, katru reizi apstiprinot ar savu parakstu. Seifa atslēgas glabāja pie sevis. Aploksnes atvēra trauksmes gadījumos, tikai pēc zināmas paroles saņemšanas. Tur bija pasākumam organizējamo sakaru shēmas un veicamās darbības. Atklāti sakot, mūsu galvās jau toreiz bija vairāk slepenās informācijas nekā aploksnēs.

Kurš no mums to nezināja, ka

243D ar segvārdu REKLAMA ir Baltijas kara apgabala štāba sakaru mezgls Valdemāra ielā,

550D ar segvārdu OSMOTR - Baltijas kara apgabala komandpunkts Ādažos Kadagā,

352D ar segvārdu ARKA-2 - Pretgaisa aizsardzības karaspēka sakaru mezgls Rīgā, Vaiņodes ielā 1

353D ar segvārdu DOM - Baltijas kara flotes štāba sakaru mezgls Daugavgrīvā.

u.t.t, u.t.t. varētu pilnu lapu pirakstīt, jo tagad tas sen vairs nav neizpaužams noslēpums.

Bija mums katram arī sava gāzmaska, par laimi tikai dažas reizes lika uzģērbt, lai zinātu, kā to praktiski dara.