http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-54/737524
Pēc 1956. gada februāra, kad Ņikita Hruščovs partijas kongresā nosodīja staļinismu, sākās izsūtīto reabilitācija. 1957. gadā PSRS vadība pieņēma lēmumu par administratīvi izsūtīto atbrīvošanu no speciālā nometinājuma vietām.
Mani vecāki atgriezās 1958. g. janvārī. Tagad vairs neatceros datumu, kad saņēmu telegrammu par Rīgā iebraukšanu ar Maskavas vilcienu. Tā kā mana istabiņa bija par mazu, lai dotu vecākiem naktsmājas, sarunāju pretīm Majoru stacijai Ātrās ielas sākumā viesnīcā ar administratori, ka viņa uz nakti manus vecākus ielaidīs pārnakšņot. Ziemas laikā toreiz viesnīcas bija pustukšas un arī administrātoram bija vēlme nedaudz piepelnīties.
Arturs ar bērnu palika mājās, es braucu uz Rīgas staciju sagaidīt vecākus. Maskavas vilciens pienāca vakarā. Atceros, ka perons bija nosnidzis balts no sniega. Gaidīju pie pirmā vagona, jo nezināju kurā vagonā viņi brauc. Tad ieraudzīju un sapratu, ka pa šiem 9 gadiem viņi izskatā ļoti izmainījušies. Visā izsūtījuma laikā nebija sūtījuši nevienu fotogrāfiju. Neskatoties uz to, protams, ka tūdaļ pazinu. Pirmās atkalredzēšanās prieka asaras, gaidām turpat uz perona vilcienu uz Majoriem. Ģērbušies siltos krievu vateņos un vaļenkos, kādos pie mums daudzus iebraucējus varēja redzēt . Mantu gandrīz nekādu, izņemot dažas somas ar ceļamaizi un dažām pirmās nepieciešamības precēm. Daļu iedzīves bija izdevies pārdot palicējiem, daļu mantu konteinerī nodevuši dzelzceļa bagāžā. Atpakaļceļš bijis diezgan kulturāls, apsildītos pasažieru vagonos. Konteineris neskarts ar mantām pienāca Rīgas preču stacijā pēc mēneša.
Iepazīstināju vecākus ar saviem vīriešiem. Neko viņi atklāti man neteica, bet redzēju, ka ir nepatīkami pārsteigti par manu ziemas mītni. Vēstulēs parasti neko sliktu nerakstīju. Jau nākošā vakarā viņus pavadīju uz Auces vilcienu, jo Aucē bija sarunāta pagaidu apmešanās vieta Mauriņu mājās.
Brālis jau bija atgriezies no armijas un atradis darbu Jelgavā. Jelgava kara laikā bija ļoti nopostīta. Pēckara gados varēja viegli dabūt nopirkt arī apbūvei paredzētus zemes gabalus. Brālis vienu tādu bija nopircis ar gatavu projektu mājai, palielu kokmateriālu kaudzi un pusgatavu pagaidmāju jeb saimniecības ēku. Lai vecāki varētu apmesties te, vispirms bija sakārto pagaidu dzīvošanai saimniecības māja. Par laimi netālu viens radinieks Teodors no Lietuvas arī bija nopircis arī līdzīgu apbūves gabalu ar gatavu saimniecības māju un bija ar mieru tur ielaist padzīvot manus vecākus. Vecāki jau pēc mēneša dzīvoja Jelgavā, līdz pavasarim Teodora mājiņā, tad jau sakārtotajā savējā.
Ar celtniecības materiāliem pec kara bija pagrūti, pieejams šad tad bija baltkrievu cements, kam bija ļoti zema kvalitāte. Tēvam radās ideja, ka jauno māju jāceļ no skaidu betona, jo tur vajadzīgas tikai parupjas zāģu skaidas un kaļķi. Tā arī izdarīja. Tēvs sagatavoja no dēļiem vajadzīgās formas un līdz rudenim pašu spēkiem māja bija zem jumta. Ar tām pašām formām vēl tēvs uzcēla māju Teodoram nākošajā gadā un vēl saviem jaunajiem kaimiņiem blakus apbūves gabalā. Tur gan tēvs bija tikai meistars, kas formas uzliek, palīgstrādnieki bija citi.
Pašu pagaidmāja bija pietiekami ērta un silta dzīvošanai, nu varēja bez steigas turpināt celtniecību. Visas durvis, logi, grīdas ir tēva taisīti un ir labā stavoklī vēl šodien.
