http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-51/731630
Daļu speciālistu ar Aļeksandrova palīdzību atrada turpat kaimiņos Rīgas augstākajā Aviācijas inženieru kara skolā. 1960. gadā tā tika izformēta, uz tās bāzes tika izveidots - Rīgas civilās aviācijas inženieru institūts, bet 1967. gadā tas pārtop par Rīgas civilās aviācijas inženieru institūtu (RAU). Izdevās sarunāt divus patiesi augstas klases speciālistus - docentus, pulkvežus Gurēviču un Udalihu. Televīzijas iekārtas nolasīja mans bijušais tehnikuma pasniedzējs Kārlis Tomariņš. Viņš bija arī Artura diplomdarba vadītājs un mīlēja pajokot, ka Arturam konsultantu esot jau tehnikumā sagatavojis.
1956. gadā izņēmuma kārtā LVU Fizikas un matemātikas fakultāti beidza radioinženieru grupa: Arturs Balklavs, Aldis Baums, Gunārs Celmiņš, Romualds Grabovskis, Boriss Paturskis, Harijs Stanke, Jānis Vēzis un Arnolds Vītols.
Es jau biju sekmīgi tikusi līdz 3. kursam vīrišķīgajā Elektroenerģētikas fakultātē Elektrisko tīklu un sistēmu specialitātē. Savā grupā biju palikusi starp vīriešiem vienīgā sieviete. Trešo kursu gandrīz nobeidzu - palika vienīgi kursa darbs elektriskās mašīnās. Par iemeslu neturpināt māības bija vairāki iemesli - cita specifika manā darbā, ko mainīt vairs nevēlējos un uz vasaras vidu bija pieteicies mūsu pirmais bērniņš.
Arturs ar Valsts komisiju bija norīkots darbā LZA Fizikas institūta Radioizotopu laboratorijā par inženieri-konstruktoru. Tas toreiz atradās Pārdugavā Altonovas ielā pie Māras dīķa kādā savrupmājā. Radioizotopu laboratoriju vadīja A.Januškovskis – tuvs toreizējā LZA prezidenta J.Peives radinieks.
Te sākās lielākais mūsu dzīves murgs. Fizikas institūta telpas bija pašauras, pētniecības darbam nepiemērotas. Radioizotopu laboratorijā ritēja darbs ar radioaktīviem izotopiem. Kaut kādus drošības pasākumus ievēroja, bet pastāvīgas radiācijas parbaudes uz vietas faktiski nebija. Cilvēku sajūtas radiāciju neuztver. Kādu dienu ieslēgts Geigera- Millera skaitītājs (aparāts radiācijas mērīšanai ar skaņas indikāciju). Aparāts esot tā tarkšķējis, ka visi pārbijušies. Kad un kā radioaktīvais piesārņojums radies un cik ilgi tas jau bijis - neviens nav varējis pateikt. Grīdā spraugas, darba galds vecs ar spraugām un vislielāko piesārņojumu konstatē no Artura darbagalda spraugām.
Lai cik liela bija panika un uztraukums laboratorijā, tajos laikos tas nebija izpaužams notikums, jo Padomijā nekas nekad tāds nedrīkstēja notikt. Ja notika, bija jāklusē. Neviens arī nevarēja pateikt cik lielu apstarojumu katrs jau saņēmis. Protams,darīja visu, lai telpu piesārņojumu likvidētu.
Sākās laboratorijā strādājošo mediciniskās pārbaudes, katru mēnesi asins analīzes.
Bija Arturam kaut kādas novirzes radušās asins analīzēs, bet vai tās bija no apstarojuma? Tagad domāju, ka tas bija no nervu stresa un pēc tam sekojošas depresijas. Arī par depresiju jāpiebilst, ka padomju laikos tādu diegonozi nerakstīja un arī neārstēja.
Visa tā rezultātā gada laikā Arturs trīs reizes gulēja slimnīcā, pēdējās divas reizes ar institūta ietekmīgu personu gādību viņu ievietoja specslimnīcā, toreiz vēl Sverdlova ielā. Tā bija slimnīca padomju nomenklatūras darboņiem. Slimnīca ar augstu komfortu - dārzu uz jumta, divvietīgām mēbelētām palātām un izmeklētiem ēdieniem, ko slimnieks varēja pats izvēlēties no bagātas ēdienkartes.
Man no darba uz vasaru Majoros piešķirta vasarnīcā viena istabiņa. Dzīvojām tur.
********************
Iespējams, ka esmu nokļūdījusies kādu institūtu vai iestādi nenosaucot pilnīgi precīzi, jo nosaukumi laika gaitā ir daudzas reizes mainījušīes.
