http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-Latviesi-48/729564
Par uzrakstītajām sērijam esmu saņēmusi vairākas atsauksmes no cilvēkiem, kas spokos nav reģistrējušies, bet lasa regulāri manus rakstus kā nereģistrēti lietotāji.
Tie ir man tuvi cilvēki, kas atpazinuši mani pēc nika rasiks. Šādu niku nekur vairāk neesmu sastapusi. Tā mani saca vienīgi mans vīrs mājās. To varu viegli atcerēties, tāpēc Spokos piereģistrējos ar to. No lasītājiem esmu saņēmusi arī mājienus, ka labprāt uzzinātu kaut nedaudz par manu vīru.
Rakstīt kļūst aizvien grūtāk, jo rodas problēma ar citu ar manīm saistīto cilvēku vārdu un uzvārdu publiskošanu. Par katru cilvēku, kuru pieminu, vispirms domāju, vai drīkstu viņa vārdu publiskot. Skatos cik viņš jau publiskots, tāpēc stāstījums šad tad iznāk saraustīts un nepilnīgs.
Tagad par manu vīru. Viņu sauca Arturs Balklavs - Grīnhofs.
Ar šādu vārdu viņš tīmeklī gana daudz publiskots oficiālā versijā. Es mēģināsu vairāk par to, kas citiem mazāk zināms.
Senči nāk no Kurzemes, dzimis Rīgā. 1939.g.vecāku darba devēji KURŠANSKIS un HIMMELHOH ar visu fabrikas iekārtu pārcēlās uz Braziliju, ņemot līdzi arī galveno speciālistu ģimenes un apmaksājot ceļa izdevumus ar kuģi. No aicinātajām 3 ģimenēm aizbrauca divas, tai skaitā Artura tēva brālis ar sievu. Arturs bija saslimis, tikai tāpēc ģimene palika Latvijā. Rīgā atrast piemērotu darbu bija grūti. Darbu piedāvāja Aucē dzirnavās. 1939.g. ģimene pārcēlās uz dzīvi Aucē un tur arī to sev liktenīgo zēnu pirmo reizi sastapu 1945.g. rudenī 6. klasē.
Nevaru attiecināt uz vidusskolas laiku šo mūsdienās jauniešu vidū lietoto frāzi ,, viņi bija kopā'' ar no tās izrietošām sekām. Mums bija savstarpējās simpātijas radušās, jo daudzos skolas pasākumos mūsu ceļi krustojās, gan sportā, gan dziedot skolas vokālajā ansamblī. Izbraukājām apkārtnes kolhozus, sniedzot priekšnesumus un paliekot vēl uz ballītēm. Neslēpšu, ka viņam, gan man vidusskolas gados bija vēl citas simpātijas.
Laikam man vienīgajai no manas klases neizdevās iestāties augstskolā. To, ka iestājos tehnikumā, centos nekur neafišēt savā biogrāfijā nepareizi ierakstīto faktu dēļ par vecākiem. Centos pazust no redzes lauka tiem, kuri mani pazīst.
Arturs mani bija sācis meklēt pirmajā ziemā Rīgā - pierunājis savu mammu aiziet Aucē pie manas bijušās saimnieces un pajautāt par mani. Un rezultātā kādā vakarā pēc lekcijām tehnikumā viņš sagaidīja mani tramvaja pieturā pie VEF. Viņš pats dzīvoja LU studentu kopmītnēs pašā centrā, toreiz Padomju bulvārī 10.
Ikdienā mūsu brīvie laiki nesakrita, bet brīvdienās apmeklējām kino, operu, teātrus. Pavasarī laikam Operas teātrī nebija nevienas izrādes, ko nebūtu redzējuši.
Atbildot uz raksta komentārā uzdoto jautājumu par romantiskām detaļām atbildu, ka bija sava romantika arī mums, bet par tuvākām, jeb kā tagad saka intīmām attiecībām, nekad neesam izklāstījuši trešajai personai un to nekad nedarīšu.
Vēl precizēšu par kāzām. Pareizāk būtu teikt laulību reģistrāciju, jo nebija ne kāzu kleitas, ne balles. Vecākiem paziņojām vēstulēs, turklāt Arturs saviem uzrakstīja ar tādu aprēķinu, lai vēstuli saņem vismaz dienu pēc notikušā fakta.
Obligātie liecinieki bija Skaidrīte un viņas draugs Harijs - mani tehnikuma grupas biedri. Ar viņiem Piena restorānā izdzērām šampānieša pudeli un apēdām pa kūkai.
******
