http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi45/724897
Rakstīju jau, ka brāli kopā ar vecākiem uz Sibīriju neizsūtīja tāpat kā mani, jo nebijām mājās un vecāki neizpauda mūsu atrašanās vietas. Pēc šoferu kursu beigšanas, brālis sāka strādāt Aucē. Ar darbu viss bija labi, bet kā jau reiz teicu, ka mazpilsētā visiem par visiem ir viss zināms . Nekāds noslēpums arī nebija par mūsu vecākiem.Toreiz bija obligātais karadienests. Arī brālim tas bija obligāts un uz to viņš bija gatavs.
Dienests padomju armijā oficiāli tika uzskatīts par katra vīrieša goda lietu, un izvairīties no tā varēja tikai viena iemesla dēļ — ja veselības stāvoklis neļāva pildīt šo pašu svētāko no pienākumiem pret sociālistisko dzimteni.
Tagad jāpastāsta īsumā tiem, kas to nezina, ka karaspēka daļas nebūt nebija visas vienādas . Bija t.s strojbati , latviski tos varētu saukt par darba bataljoniiem. Tie parasti bija dislocēti vai nu tālajos ziemeļos, vai kādā ,,komunisma celtnē'' ar sevišķi smagiem klimatiskajiem un darba apstākļiem.Tur iesauca dažādas kriminālas personas, no grūti labojamo iestādēm, padomju varai nevēlamus cilvēkus. Pie pēdējās kategorijas kara komisārs bija pieskaitījis arī manu brāli. Sekoja iesaukums.
Labu un drosmīgu.cilvēku mūsu vidū vienmēr ir bijis daudz. Toreiz manu brāli no iesaukuma t. s. darba bataljonā paglāba viens no viņiem
http://www.dobelesbiblioteka.lv/novads/novadnieku-kalendars-2013/ginters-raimonds?page=4
Auces slimnīcas ķirurgs veica ,,neatliekamu''aklās zarnas operāciju. Kad briesmas bija pāri, brālim bija skaidrs, ka no Auces jāpazūd uz vietu, kur cilvēku vairāk un viens otru nepazīst. Arī es jau tad biju Rīgā.
Jelgavā jau dzīvoja vairāki mūsu apkaimes Lietuvas latvieši, sākumā brālis apmetās pie vienas šādas ģimenes. Pēc 1949. g. ļoti daudzi lietuvas latvieši pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Arī tas mans vienmēr izpalīdzīgais otrās pakāpes brālēns, kas mani smagās mašīnas kulbā ar visu gultu veda uz Mažeiķu slimnīcu, ar sievu dzīvo Jelgavā netālu no cukurfabrikas. Vēlāk pārcēlās uz dzīvi Rīgā.
Tā par savu dzīves vietu brālis izraudzījās Jelgavu. Tur viņu 1953.g. rudenī iesauca armijā. Viņš nodienēja obligātos 3 gadus Ukrainā, Zaporožjē.
Tā kā viņam jau bija neliels šofera stāžs, armijā sākumā bija kā šoferis, vēlāk instruktors un apmācīja jaunos armijas šoferus. Dienesta apstākļi tiem laikiem ļoti labi, rudeņos kohozos tomātu novākšanas darbos ar dažādu augļu papidinājumu no plašajiem kolhozu laukiem armijas ēdienkartei bez ierobežojumiem. Pēc armijas atgriezās atkal Jelgavā tur dzīvo vēl šodien.
Vēl nesen ar brāli pārrunājām to laiku notikumus. Viņš ar humoru atceras gadījumu, kad minētajam izpalīdzīgajam brālēnam izdevies vismaz vienu reizi arī izlīdzēt. Pirmo gadu Jelgavā brālis brauca ar (samosvalu} pašizgāzēju, tolaik vedis granti no karjera. Reiz, atgriežoties no pēdējā reisa, ierauga ārpus pilsētas gar ceļmalu ejot brālēnu, viņa sievu un govi saitē. Izrādās, ka viņi pārceļas uz dzīvi Rīgā, bet govs jāaizved uz laukiem Tērvetes pusē. Nu brālis iebrauc ar samosvalu grāvī, lai govi var dabūt iekšā. Visi laimīgi arī aizbraukuši. Galapunktā atraduši salmu kaudzi un tajā govi lēni sveiku un veselu ieslidinājuši. Liktenīga satikšanās uz ceļa. Ja nebūtu tās, nez vai divās dienās viņi līdz galamērķin būtu nokļuvuši.
man kā puikam grants kravu veda katru gadu.