http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-40/722456
Tas, ka man nodrošināta stipendija līdz jaunajam gadam, mani stipri priecēja. Tā bija pietiekami liela nauda, lai varētu izvilkt dzīvību. Bija zināms, ka arī nākošā semestrī stipendijas būs tiem, kam nebūs trijnieku. Uzzināju, ka teicamniekiem ir paaugstinātas stipendijas par 25%. Varbūt pamēģināt kļūt par teiamnieci?
Mēs visi bijām jau ar vIdusskolas izglitību, tāpēc mums mācīja tikai speciālos tehniskos priekšmetus. Bija grupā vairāki gudri zēni ar praktiskām zināšanām radiotehnikā, vairāki no viņiem jau lepojās ar pašbūvētiem radioaparātiem, taču teorētiskajos priekšmetos kā augstākā matemātika, metalu tehnoloģija u. tml., viņi bija vienā līmenī ar mani.
Ar tehnikuma direktoru vairāk saskarsmes mācību laikā nebija. Viņš šad tad piedalījās politinformācijas stundās. Pēc tautības krievs, bet centās sarunāties ar mums lauzītā latviešu valodā. Ilgi ar smaidu atcerējāmies viņa jautājumu politinformācijas stundā:
- Kurš no Jums pastāstīs, kas tagad ir glavnākais Indoķitajā?-
Tagad mazliet par savu dienas režīmu.
No rītiem nav kur steigties, varu pagulēt. Ir ābolu gads. Brālis no Auces man atvedis divas lielas kastes ar labiem āboliem. Mana rīta maltīte sākas ar āboliem un pelēkās maizes pusbatoniņu.
Aizvien biežāk ieraugu pie loga rūts piespiedušos sejiņu ar linu baltiem matiem, sapītiem divās bizītēs. Tā ir saimnieku mazmeitiņa 5- gadīgā Intiņa. Redzu, ka viņai ļoti interesē jaunā verandas iemītniece, bet bez uzaicinājuma laikam nav atļauts mani traucēt.
Atslēdzu durvis un aicinu bērnu pie sevis. Meitene ir ļoti bikla un kautrīga. Ja viņai neko nejautātu, viņa stundām ilgi varētu tur klusītēm tupēt un noskatīties ko es daru. Sāku izjautāt par viņas vēlmēm, par lellēm. Viņa viennozīmīgi atbild, ka grib mācīties tāpat kā es.(Domāju, ka vecvecāku noklausīto sarunu rezultāts).
Par ikdienas neatliekamu sastāvdaļu kļūst spēlēt skolu. Meitene man pielīp kā dadzītis un katru dienu cītīgi pilda manis uzdotos uzdevumus - rakstām, lasām rēkinām un viņas burtnīcās lieku pat atzīmes. Pati arī cītīgi mācos, jo ir klusa apņemšanās kļūt par teicamnieci.
Ceļam līdz tehnikumam jārēķina 2 stundas. 13. 30 dodos uz autobusu un izkāpju vienu pieturu pirms Āgenskalna tirgus. Mārupes ielā esmu atradusi ļoti labu ēdnīcu. Toreiz bija pieņemts, ka labā sabiedriskā ēdnīcā uz galda bez pasūtījuma bija trīsdaļīgs trauks ar sāli, pipariem , sinepēm un ar baltu auduma salveti apsegts sagrieztas rupjās un baltās maizes šķīvis. Par to nebija jāmaksā.
Pirku pilnu zupas porciju, parasti par 30 kapeikām. Zupas te bija ļoti garšīgas un sātīgas. Piekodu maizi par velti un daža laba maizes šķēle vēl ieslīdēja manā somā.
Man bija vajadzīga arī kāda fiziska slodze, tāpēc devos kājām pa Nometņu ielu līdz Slokas ielai uz 1. tramvaja pieturu, kas aizveda bez pārsēšanās līdz tehnikuma durvīm.
Grupā visvairāk sadraudzējos ar jauku meiteni Skaidrīti no Rūjienas puses. Ar viņu visvairāk arī turējos kopā.
Mācības beidzās ap 22.00. Tagad atpakaļceļš uz Sējas ielu Pārdaugavā. Ar tramvaju līdz centram, tad Centrālais Unītis, nopērku iemīķoto silto batoniņu par 12 kap., dažreiz vēl ko ēdamu un uz autoostu. Ar autobusu(nr. neatceros uz Pārdaugavu, pa Liepājas ielu līdz Brūkleņu vai Dauguļu ielai, tad kājām pāri Kantora ielai, Mārupītei līdz Sējas ielai. Neviena no šīm ielām , izņemot Liepājas ielu, nebija asfaltētas un maz apbūvētas un apgaismotas. No Dauguļu ielas bija mazliet tuvāk, bet Mārupītes tiltiņš pussagruvis un tālāk gandrīz līdz Sējas ielai liels klajums ar kājāmgājēju iemītu taciņu.
Laiks skrien ātri, neesmu līdz novembra tumšajiem vakariem jaunu mitekli vēl atradusi.
Saimnieks par manu nākšanu pa tumsu noraizējies un sāk man ar koka rungu rokā nākt uz autobusu sagaidīt. Vienu vakaru neatrodu savas mantas verandā. Tās sanestas viesistabā, man uzklāta guļvieta uz dīvāna pie mūrīša, kas silst no virtuves. Saimniece saka, ka nevar ļaut, lai bērns nosalst. Tādi labi cilvēki bija toreiz. Tur nodzīvoju arī visu pirmo mācību gadu.
