http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-39/720071
Tas bija svētdienas rīts. Man līdz pirmdienas pēcpusdienai bija jāsameklē nakšņošanas vieta Rīgā. Daži no vecāku radiem, kas agrāk dzīvoja Lietuvā jau bija arī nokļuvuši Rīgā un bija izveidojies savs paziņu loks. Uzmeklēju Krūzes ielā mammas radinieci Marijas tanti. Pa saviem pagājušās nakts piedzīvojumiem viņai nestāstu, lai velti nesatrauktu. Viņa apdomā savu paziņu loku un izlemj, ka varētu painteresēties Juglas pusē, Velnezera tuvumā. Sabierdiskais transports Rīgā toreiz bija lēts. Dodamies ceļā, drīz sasniedzam galamērķi, bet sarunāt neko neizdodas.
Aizejam vēl līdz Velnezeram, nomazgājam mīkstajā ūdenī rokas, sejas un Marijas tante zina, ka apkārtējie iedzīvotāji te nāk veļu skalot, jo Velnezera ūdens esot ļoti mīksts.
Marijas tante atceras, ka vēl viens mūsu kopīgs radinieks Reinis ar māti un sieviņu ir nopircis zemes apbūves gabalu Mārupes pusē , Dauguļu ielā. Tas ir otrā Rīgas malā un mana tehnikuma ļoti tālu. Tā kā citu ideju nav un Reini pazīstu labi kopš bērnības, nolemjam vismaz apciemot. Marijas tante tur ir bijusi un zina kā aizbraukt. Agrā pēcpusdienā esam galā. Radiņi ir sairsnīgi un labprāt palīdzētu, bet paši ir trīs cilvēki pagaidu mājiņā (būdā) ar vienu istabiņu un mazu virtuvīti. Dzivojamai mājai pamati ielikti. Reinis atradis darbu par stikla pūtēju. Viņi jau šeit mīt gandrīz gadu un apkārtējos kaimiņus arī iepazinuši. Reinis ir tik sirsnīgs un saprotošs un nepieļauj domu, ka stāvoklis iz bezizejas. Viņam prātā vieni labi kaimiņi, tepat Sējas ielā, viņi esot te pirmskara iedzīvotāji. Dodamies turp ar Reini divatā. Tas ir tikai 5 minūšu gājiena attālumā. Kaimiņiem ir pirms kara celta mūra māja ar 3 istabām un verandu. Vienu istabu viņi izīrē pavisam svešai vecai tantiņai, vēl pie viņiem dzīvo mazmeitiņa no meitas pirmās laulības un faktiski brīvu istabu nemaz nav. Paldies Reinim par viņa spēju pierunāt. Rezultātā sarunājam, ka pagaidām mani iekaidīs verandā pārgulēt kamēr atradīšu citu dzīves vietu. Maksa simboliska - 5 rubļi mēnesī.
Vel pagūstu ar vakara Mažeiķu vilcienu aizbraukt uz Auci. Tur iesaiņoju gultas veļas minimumu, kādu rezerves apģērba gabalu sev un ar rīta vilcienu atgriežos Rīgā. Dienas gaismā jāiegaumē ceļš uz naktsmītni, jo pēc mācībām bus pilnīga rudens tumsa. Laimīgi izdodas jauno mājokli atrast, saimnieki neko pārdomājuši nav. Gulēšanai man verandā ir veclaicīgs, bet ērts dīvāns. Saklāju guļamvietu un jāsteidzas uz tehnikumu Rīgas otrā malā, jo pirms lekcijām vēl jānokārto uzņemšanas formalitātes.
Pie uzņemšanas dokumentiem kā obligāta sastāvdaļa ir autobiogrāfija. Jau biju sev solījusi, ka nekad mūžā man vairs nebūs slikta biogrāfija. Bija zināms standarts šādām biogrāfijām. Viena no prasībām bija uzrakstīt kādā ģimenē esi dzimis. Es uzrakstīju, ka esmu dzimusi laukstrādnieku (nevis zemnieku) ģimenē. Vai tad mani vecāki nebija īstie lauku strādnieki? Tas bija pietiekami, lai par mani vairs sevišķu interesi neizrādītu. Vēl tāds sīkums - par sevi nev jāstāsta nevienam un neko. Tas , protams, viss tālā pagātnē.
Informācija par dzīvojamās platības kvadratūru.
Tas bija komunālo dzīvokļu laiks. Katra cilvēka eksistencei bija noteikta eksistences telpa - 6 kv.m. katram. Ja dzīvokļa īpašniekam visa kvadratūra nebija nosegta,- atsevišķā istabā varēja ielikt piespiedu kārtā svešu iemītnieku vai ģimeni ar savu orderi uz šo istabu. Tā daudzi vecie Rīgas 6-istabu dzīvokļi kļuva par komunālajiem dzīvokļiem kur dzīvoja pat 5-6 ģimenes.
