1944. g. oktobrī bēgļu gaitās no Lietuvas lauku mājām kopā izbraucām vairākas ģimenes. Isumā pastāstīšu par to likteņiem.
Vispirms par maniem vistuvākajiem radiņiem - maniem vecvecākiem, jeb mammas vecākiem, māsu un divām manām mazajām māsīcām. Viņiem liktenis bija lēmis Vācijā būt Elbes kreisajā krastā un palikt piederīgiem Amerikāņu zonai. Kā vēlāk uzzinājām, viņiem pirmie pēckara gadi bija pat grūtāki kā mums, jo dzīvoja tikai bēgļu nometnēs un grūtības bija ar pārtikas produktiem. Vecvecāki savu mūža nogali nodzīvoja normālos apstākļos un pārticībā Oldenburgā. Tur bija diezgan daudz uz dzīvi palikušo latviešu. Oldenburgā ir pat Rīgas iela, kurā dzīvoja viņi. Vecvecāki un krustmāte arī palika Oldenburgā mūža mājās.
1946. g. viņus bija sameklējis mans vecākais brālis Jānis, par kuru mums nebija ziņu. Viņš neilgi arī tur pabijis, tad kopā ar jauniešu grupu devies uz Angliju. Dažas vēstules vēl atrakstījis un vienu fotogrāfiju uz traktora, tad pazuda bez vēsts. Arī vēlāk caur Sarkano krustu neizdevās neko noskaidrot. Māsīcas dzīvo vēl šodien Vācijā. Ir ieguvušas izglītību un nodrošinājumu, vecākā pat skolojās Anglijā un augstskolu beidza tur.
Krusttēva ģimene palika Poznaņā un viņu liktenis saprotams. Vienīgi meita Ērika ar savu uzņēmību laikā atbrauca pie mums uz Grabovu un laimīgi nokļuva pāri robežai Rietumu zonā. To uzzinājām daudz vēlāk, kad viņa jau bija Anglijā, apprecējās ar lietuvietii, dzemdēja divus dēlus un vēlāk aizbrauca uz dzīvi Kanādā. Pārējā krusttēva ģimene un tie, kas bija ar viņu kopā atgriezās divus mēnešus pēc mums. Arī viņus laipni uzņēma Rozenvaldu ģimene, nebaidoties par sekām. Mēs jau bijām atraduši citas mājas pie Jaunzemju ģimenes - manas mammas radiņiem. Nu man skola bija par 6 km(vienu stundu) tuvāk.
Vēl ar mums reizē tajā 7. oktobra vakarā bēgļu gaitās devās mācītāja Rauskiņa ģimene, bet pirmajā pieturvietā palika atpūsties. Arī viņi lēnā gaitā bija nokļuvuši līdz Liepājai. Noturējis dievkalpojumus Grobiņā un Liepājā un no turienes 1946.g. izsūtīts uz Sibiriju. Mācītāja māti un māsu neizsūtīja, viņas atgriezās Lietuvā un dēlu sagaidīja 1956. gadā.
Visubeidzot jāpastāsta ari to, kas noticis ar mūsu mājām. Līdz šim bija mums zināms, ka mājas nodegušas. Tas izrādījās gandrīz taisnība - no dzirnavu un saimniecības 9 ēkām 8 bija nodedzinātas bet viena - pirts tomēr bija neskarta, jo atradās mazliet attālak no citām, koku aizsegā. Tā nebija parastā dūmu pirtiņa, kādas tolaik vēl laukos dominēja, bet pēdējos gados celta , tiem laikiem moderna pirts ar ūdens sildīšanu iekšā. Pirtī patvērumu bija pēc ugunsgrēka atradusi vectēva māsa - mūsu Lenortante.
Dzimtās mājas laikam ļoti pievelk. Manu vecāku vienīgais plāns - pārcelties uz savām mājām, kaut vai uz pirti.
Šis plāns tiek pakāpeniski realizēts. Ziemā izdodas sagādāt nedaudz kokmateriālu. Lenortantes dzīvojamo platibu ierobežo. viņai atstāj tikai daļu pirtsistabas. bet mums nožogojumā lāvu vietā divas divstāvu gultas un nu mums gandrīz tāda pat guļamistaba kā Grabovā. Pirts priekštelpa paliela, tur tēvs iemūrē plīti ar diviem riņķiem, cepeškrāsni un ūdens sildāmo, vēl ir vieta galdam, krēsliem un saimniecības lietām. Vēl mums ir liela pirtsaugša dažādu mantu novietošanai. Dažreiz tagad domāju, ka nebija darbiņa ko tēvs neprastu darīt - no koka darbiem, līdz zirga apkalšanai un sarežģītu aparātu ieregulēšanas.
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi29/710612
